Viesos pie Edītes bērnības garšu meklējumos

Precīzi pusdienlaikā kopā ar divām naukšēnietēm iebraucam Saktu pagalmā. Saulīte spīd, putniņi čivina. Pagalmā rindām vien sakārtojušās mašīnas. Kāds vēl piebrauc, bet pie mājas ap galdu sasēdušies bariņš sabraukušo. Prieks redzēt tik daudz! Lielākā daļa sanākušo ir folkloras kopas Dzīne dziedātāji. Tā kā arī Edīte ir Dzīnes dalībniece, tad kopai sanāk bezmaz vai tāds kā saiets! No tālienes atbrauc pat Mārīte, kura dziedājusi Dzīnē pašos pirmsākumos.

Redzams, ka mājas saimniece cītīgi gatavojusies. Maizes mīklas gatavošana var sākties. Lielākā daļa sasēžas virtuvē ap galdu, pārējie kur nu kurais. Un tā Edīte ņem divas bļodas mīklas pagatavošanai – vienu baltmaizei, otru karašai. Vienā bļodā tiek iebērti baltie (kviešu) milti baltmaizei, otrā bļodā karašai – gan baltie, gan apmēram trešdaļa rudzu milti. Ja liekot tikai rudzu miltus, tad ļoti drūpot, saka Edīte. Izveido bļodās miltos bedrīti, ieber sāli un ieraugu (presēto raugu, cukuru un siltu pienu samaisa krūzītē). Atstāj vidū uz 10 min. ierūgt, dvielīti virsū. Tā labāk rūgstot, ja nemaisot uzreiz visu kopā. Tikmēr silda pārējo pienu. Cik karstu? Tā, lai nekož pirkstā! Izkausē taukus (var arī eļļu, sviestu). Bet cūku tauki esot vislabākie. Cik daudz? Uz aci! Kad mīkla sajaukta un nolikta rūgt, Edīte liek arī mūs pie darba! Uz maiņām tiek kults sviests – gan skābkrējuma, gan saldkrējuma. Kuļ gan sievietes, gan vīrieši. Tiek dziedātas jautras dziesmas, kas sviesta kulšanu, liekas, padara ātrāku. Maizes krāsns kuras, maize rūgst, sviests kuļas un mēs visi tikai dziedam un dziedam! Kad Edīte redz, ka strādājam čakli, nez no kurienes tiek atnests saimnieces pagatavots medalus. Mmm, gards!

Un tu re, viens pēc otra sakuļas arī sviesti! Tiek nolietas paniņas, kuras, kad salietas glāzēs, lielai daļai atgādina bērnības garšu. Interesanti salīdzināt garšu vienām un otrām – no saldkrējuma un skābkrējuma sviesta. Lielākie kārumnieki sviesta bļodu maliņas iztīra ar Edītes cepto rupjmaizi. Un tad jau arī maizes krāsns sasilusi, maize uzrūgusi. Saimniece izveido četrus baltmaizes un divus karašiņas kukulīšus. Apsmērē ar sakultu olu un krāsnī iekšā! Nu ko, kamēr maizīte cepas, jāpaspēj apgrauzdēt kaņepes. Kad visa virtuve sāk lēnām smaržot, tad arī saprotam, ka drīz pietiks tās kaņepes cepināt. No virtuves stūra tiek izvilkta piesta, vismaz 100 gadus sena. Pa daļām beram iekšā kaņepes, un aiziet, pie darba! Sieviete, kas pirmā sāk grūst kaņepes, esot īsta padomju laiku sieviete – tā runā atnākušie. Tas nozīmējot: sieviete ar iekšām, tāda, kas dara visu, varētu teikt, arī vīriešu darbus. Arī es savu roku pieliku pie kaņepju grūšanas, un, ziniet, nav nemaz tik viegli. Paiet pietiekami ilgs laiks, līdz kaņepes ir vajadzīgajā stadijā. No kaņepēm un sviesta tiek pagatavots kaņepju sviests, kurš bļodā nepaspēj pat sacietēt un sagaidīt no krāsns tikko ceptās, siltās maizītes. Sviests jau smērējas uz saimnieces dotās rupjmaizes un – mutē iekšā! Mēs visi esam tik nepacietīgi, ka pat baltmaizei un karašai neļaujam īsti atpūsties un pastāvēt. Kā mazi bērni ņemam Edītes tikko grieztās maizes rikas vienu pēc otras un ar baudu tās izgaršojam. Tas nekas, ka karaša drūp. Viss ir ļoti, ļoti garšīgi! Kaņepju sviests uz maizes smērējas visvairāk! Kā izrādās, grūti noēst vairāk par divām maizes rikām. Visi, laimīgi paēduši, jau sāk prasīt kūtsaugšu vai siena šķūni, kur pagulēt, lai var atkal kādu riku noēst.

Diena bija izdevusies! Atcerējāmies mammu, vecmammu ceptās maizītes smaržu un garšu. Pateicoties Dzīnes dziedātājiem, pasākums izvērtās jautrs, visi darbi raiti darījās. Edīte patīkami nogurusi, bet mēs – labprāt to visu atkārtotu! Saktās var sajust senatni!

NOVADNIEKI steidz pagaršot Edītes Krastiņas cepto maizīti ar kaņepju sviestu.