Viņiem bija dārga sava zeme, sava ģimene

Novembris mūs aicina kopā, lai pakavētos to tālo dienu atmiņās. Lai uzzinātu patiesību. Lai pieminētu, atcerētos un lai to, kas noticis, nodotu tālāk nākamajām paaudzēm. Kādēļ 11. novembris mums ir tik svarīgs? Vēstures fakti mums liecina. Rīga dunēja, kad 9. oktobra naktī Bermonta karaspēks bija nonācis pie Daugavas. Pie tās līnijas, kuru naidnieks nedrīkstēja pārkāpt. Daugava un tās krasti tika sagatavoti kaujai. Tilti tika sagatavoti aizsardzībai, krastmalās tika raktas tranšejas, uzstādīta artilērija. Visas tā laika partiju cīņas tika noliktas pie malas, jo mūsu Rīga varēja tikt pakļauta. Visa latvju tauta – tēvi un dēli, mātes un meitas, visi, kas varēja kaut kā līdzēt, kas varēja turēt rokās ieročus, – vienojās kopējā spēkā, lai noturētu fronti. Tā bija cīņa par Latviju, par Tēvzemi. Un viņiem tas izdevās. Mēnesi plecu pie pleca tautieši turējās pretim pārspēkam, līdz novembra sākumā mūsējie pārgāja pret-uzbrukumā. 1919. gada 11. novembrī tika atbrīvota Pārdaugava. Naidnieks tika padzīts, Rīga bija atbrīvota. Tādēļ arī 11. novembri mēs atzīmējam kā Brīvības cīņu un Lāčplēša Kara ordeņa dienu.  Nevienas cīņas un neviens karš nav bez zaudējumiem. Arī mūsu tautai par to bija dārgi jāsamaksā, zaudējot teicamus virsniekus un karavīrus. Pie viņiem mēs varētu pieskaitīt vēl brāļus igauņus un daudzus nezināmos, kuri atdeva savas dzīvības par mūsu Latvijas brīvību.  Ko mēs varam no tā mācīties? Cīnīties labo ticības cīņu.