21. gadsimta lielākie izaicinājumi
Kādā rudens vakarā, tas gan bija pirms pāris gadiem, ar savu taksīti devos ierastā pastaigā. Nogriežoties gar tā saucamo Apaļo veikalu, degunā iesitās kodīga smaka. Dūmi bija apņēmuši lielu daļu ielas garuma, tāpēc ik pa brīdim mēģināju aizturēt elpu. Sākotnējā doma – vai tikai kaut kur tuvumā nav izcēlies ugunsgrēks, taču, ieskatoties rūpīgāk, pamanīju, ka vienā no mājām dārzā sakurts liels ugunskurs, kurā tika dedzinātas kaudzē sagrābtās koku lapas. No pastaigas svaigā gaisā diez kas nesanāca...
Atzīšos, līdz tam aizliegumu dedzināt lapas uzskatīju par nedaudz pārspīlētu – tā gadu gadiem darīts, tāpat kā gadu gadiem pavasaros svilināta kūla. Taču negatīvas sekas, kas radušās cilvēku nepareizas saimnieciskās darbības rezultātā, – ozona slāņa noārdīšanās atmosfērā, ogļskābās gāzes uzkrāšanās atmosfēras augšējos slāņos, skābie lieti un noturīgā ķīmiskā piesārņojuma veidošanās – tas nu jau ir nopietns signāls cilvēcei un katram no mums atsevišķi, ka domāšana ir jāmaina.
To apstiprina arī pētījumos iegūtie pierādījumi.
Noturīgie organiskie piesārņotāji – vieni no bīstamākajiem
Vieni no bīstamākajiem piesārņojumiem, kas cilvēka darbības rezultātā nonāk vidē, ir noturīgie organiskie piesārņotāji (NOP). Tie ir ļoti toksiski, izraisa virkni nelabvēlīgu efektu, tostarp cilvēku un dzīvnieku saslimšanu, iedzimtus defektus, var izraisīt vēzi, alerģijas, bojāt nervu sistēmu un imūnsistēmu.
Šie ļoti stabilie savienojumi vidē var saglabāties vairākus gadus, pat gadu desmitus, kamēr noārdās. Bez tam noturīgie organiskie piesārņotāji bioakumulācijas procesa rezultātā uzkrājas dzīvo organismu taukaudos, kur to koncentrācija var daudzkārt palielināties (līdz pat 70000 reižu salīdzinājumā ar fona līmeni). Zivis, plēsīgie putni, zīdītāji un cilvēki, kas atrodas barības ķēdes augšgalā, var akumulēt vislielākās noturīgo organisko piesārņotāju koncentrācijas. Šo procesu rezultātā noturīgie organiskie piesārņotāji ir atrasti cilvēku un dzīvnieku organismos, kas dzīvo tūkstošiem kilometru attālumā no galvenajiem piesārņojumu avotiem.
Noturīgie organiskie piesārņotāji iedalās trijās grupās: NOP saturošos augu aizsardzības līdzekļos, NOP saturošos rūpniecībā izmantojamos ķīmiskos produktos un NOP saturošos blakusproduktos, to vidū arī dioksīni.
1998. gada jūnijā Dānijā pieņemts ANO/EEK konvencijas par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos protokols «Par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem», kas aptver 16 īpaši bīstamas vielas – 12 pesticīdus, 2 ķīmiskos rūpniecībā izmantojamos produktus, kā arī 3 termisko procesu blakusproduktus.
Vienlaikus protokolā iekļauti noteikumi darbībām ar aizliegtajām vielām. Tas uzliek prasību iesaistītajām pusēm samazināt dioksīnu, furānu, poliaromātisko ogļūdeņražu un heksahlorbenzola izmešus. Tāpat protokolā noteiktas emisiju robežvērtības sadzīves, bīstamo un slimnīcu atkritumu sadedzināšanai. 2001. gada maijā Stokholmā Diplomātiskās konferences laikā parakstīta konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem, un Latvija kā pirmā valsts pasaulē 2005. gada vasarā ANO Stokholmas konvencijas sekretariātam iesniegusi Nacionālo ieviešanas plānu.
Lapu un kūlas dedzināšana – nozīmīgs dioksīna piesārņojuma avots
Pēc ANO un starptautisko ekspertu novērtējumiem galvenie dioksīnu avoti Latvijā ir enerģētika (75%), kūlas un veco lapu dedzināšana un ugunsgrēki (ap 17%), kā arī individuālo māju apkure (ap 5 – 7%). Svarīgi zināt, ka, mājas krāsnī dedzinot slapju malku, veidojas 100 reizes vairāk dioksīna nekā lielajās kurtuvēs. Dioksīni gan dažu dienu laikā gaisā pārveidojas mazāk kaitīgās formās, ūdenī tas notiek dažu desmitu dienu laikā, taču augsnē to pussabrukšanas mūžs sasniedz pat vairākus simtus gadu.
Pēdējā laikā arī Latvijā esam sākuši domāt, vai tiešām viss tik perfekti jānopucē, piemēram, vai visas lapas rudenī jāsagrābj. Ne visās valstīs to dara. Tiesa – dabai jāatdod atpakaļ tas, kas no dabas nācis, nevis ķīmija, un lapas ir mēslojums, kas augsnei nepieciešams. Vienlaikus tas ir smalks līdzsvara jautājums – mēslojuma nevar būt par daudz. Arī runājot par pilsētas pļavām – speciālisti zina teikt, ka bioloģiskajai daudzveidībai labāk, ja nopļautā zāle tomēr tiek savākta. Tātad jāatrod labākās apsaimniekošanas metodes. Protams, ņemot vērā arī reālās iespējas.
Pieredzi lapas ik rudeni atstāt tur, kur tās nobirušas, diezin vai pārņemsim. Tātad turpināsim sagrābt, prātojot, ko ar tām darīt tālāk. Laukos lapas var iestrādāt augsnē, taču tās, mikroorganismu darbības ietekmē trūdot un šī procesa rezultātā izdalot metānu un oglekļa dioksīdu, vienlaikus patērē daudz skābekļa, līdz ar to augi kompostu spēj uzņemt tikai pēc trūdēšanas procesa beigām. Var lapas kraut komposta kaudzēs un pēc trūdēšanas izmantot kā mēslojumu. Lai tās neaizņemtu pārāk daudz vietas un trūdēšana notiktu ātrāk, lapas vēlams sasmalcināt. Daudzi jau iemanījušies to izdarīt pavisam vienkārši – ņemot talkā pļaujmašīnu.
Vidrūpe – pašvaldību un mūsu visu rūpe
«Rūpes par vidi un līdz ar to arī par iedzīvotājiem ir viens no pašvaldību pienākumiem. Valmieras pilsētas pašvaldības saistošajos noteikumos, tāpat kā citviet Latvijā, paredzēts, ka pilsētas teritorijā ļoti blīvās apdzīvotības dēļ jebkādu atkritumu dedzināšana ir aizliegta, jo te vienkopus ir daudz un dažādi izmešu radītāji, tostarp automašīnas un individuālā apkure, līdz ar to slodze uz gaisu ir ļoti liela. Jārēķinās arī ar alerģiskiem cilvēkiem, kuriem, ieelpojot šādu izmešu pilnu gaisu, saasinās veselības problēmas. Lauku plašumos ietekme uz cilvēkiem nebūs tik spēcīgi jūtama, taču arī tur noturīgo organisko piesārņotāju, tostarp lapu, dedzināšana dos savu vides piesārņojuma artavu, tāpēc nav attaisnojama.
Bet cilvēks paliek cilvēks, viņš rada un radīs ietekmi uz vidi. Pašvaldībai un mums visiem kopā jāpanāk, lai tā tiek samazināta. Viens no pašvaldības soļiem rūpēs par saviem iedzīvotājiem ir rudens lapu vākšanas ikgadējā akcija rudeņos un zaru smalcināšanas akcija, nodrošinot sasmalcinātās koksnes izvešanu, pavasaros,» stāsta pašvaldības speciāliste vides komunikācijā Līga Bieziņa.
«Visi līdz šim veiktie pētījumi ir apstiprinājuši, ka daba ir viena no svarīgākajām valmieriešu vērtībām. Koki, zaļā zona, dabas tuvums ir tas, kas vidi padara un uztur kvalitatīvu. Tas atzīmēts arī Valmieras pašvaldības izstrādātajā zīmolvedības stratēģijā. Ir standarti, kuros atrunāts, cik metrus kājām gājiena attālumā jābūt zaļajām zonām. Tik ļoti detalizēti šim jautājumam Valmierā gan neesam piegājuši, jo pilsēta ir kompakta un zaļa, un zaļās zonas, vienā vai otrā virzienā ejot, ir viegli sasniedzamas.»
Koki – pilsētas zaļās plaušas
Domājot par labu pilsētas pārvaldību, ir arī svarīgi nodrošināt līdzsvaru starp ražošanas attīstību un iedzīvotājiem labvēlīgu vidi.
«Mums tas ir izdevies, un varam būt lepni. Protams, tā saucamā zaļumsaimniecība prasa pastāvīgas rūpes. Valmiera ir pilsēta, kurā daudz lielu un vecu koku, esam ar kokiem bagāti. Tos saudzējot, stingri jāievēro koku zāģēšanas un kopšanas noteikumi, kas darbojas kā aizsargmehānisms, lai saglabātu gan pilsētā augošos kokus, gan to bioloģisko daudzveidību. Šo noteikumu ievērošanu uzrauga pašvaldības koku novērtēšanas ekspertu komisija,» skaidro L. Bieziņa.
Protams, arī koka mūžs nav bezgalīgs, un pienāk brīdis, kad to nākas nozāģēt, lai novērstu iedzīvotāju drošības iespējamos riskus. Tas ir nopietns lēmums, un ir reizes, kad ar koku novērtēšanas komisijas vērtējumu nepietiek, tas konkrēti attiecas uz dižkokiem, un nepieciešams Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums. Arī koku kopšanas prakse pilsētā mainījusies. Agrākos laikos, īpaši liepas, apzāģēja, tagad izpētīts, ka tas nav tik labi. Izrādās, ka dažām liepu šķirnēm apzāģēšana nāk par sliktu.
«Diemžēl tieši šīs šķirnes kociņi savulaik Valmierā tika sastādīti, un daudzviet apzāģētās liepiņas ļoti cietušas no trupes, pat gājušas bojā. Būtiski, ka arī, veicot ielu pārbūvi vai remontu, nākas rēķināties ar lielākiem vai mazākiem koku upuriem. Attiecīgi projektā tiek iestrādāta koku atjaunošana, tam paredzot konkrētas vietas, kas gan var nebūt tieši tās, kur audzis nozāģētais koks, jo gar ielām, kur sastādīti koki, bieži ir apakšzemes komunikācijas – kokus uz tām nedrīkst stādīt.
Pilsētas apsaimniekošanu atbilstoši deleģēšanas līgumam veic pašvaldības kapitālsabiedrība SIA «Valmieras Namsaimnieks» sadarbībā ar pašvaldības Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas pārvaldi, kas arī plāno nākamā gada darbus, tajā skaitā pilsētas apstādījumu atjaunošanu un koku stādījumu atjaunošanu. Stādot jaunus kociņus, tiek domāts, kuras šķirnes mūsu klimatiskajiem apstākļiem vispiemērotākās, kuras vislabāk iedzīvosies un mazāk slimos. Mums visiem kopā jārūpējas par veselīgu vidi, domājot par kopīgo labumu. Lai Valmiera būtu ne tikai zaļa, bet arī apdzīvojama.»
* 2018. gada rudens lapu akcijā Valmieras pilsētas pašvaldība finansējusi ap 1800 m3 lapu izvešanu uz SIA «ZAAO» zaļo atkritumu kompostēšanas laukumu poligonā «Daibe».
* 2018. gada pašvaldības finansētajā zaru smalcināšanas akcijā pakalpojumam tika pieteiktas 343 adreses no Valmieras.
KURP VEDĪSIM? Ārijas Romanovskas foto
Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.