Valentīna Brūniņa

Ziņu par sunītes Fifas pazušanu un laimīgu atgriešanos pirms kāda laika pamanīju feisbukā. Kāds bijis viņas ceļš uz mājām? Stāsta Fifas saimniece no Dikļiem OLGA ZORĢE:

ĢIRTS VANAGS. Kocēnietis kopš dzimšanas, Kocēnu patriots. Pabijis arī ārpus Latvijas, tomēr pēc desmit Vācijā nostrādātajiem gadiem atgriezies dzimtenē. 

Ja interneta meklētājā ierakstām vārdu «Vērsis», tad vispirms seko informācija par zvaigznājiem, horoskopa zīmēm, tad par pārnadžiem, bet pārskata pirmajā lappusē līdz tam, ka Vērsis ir apdzīvota vieta Valmieras novadā pat nenonākam.

«Šo vārdu sunītim devis audzētājs. Jā, arī mēs ar vīru domājām, ka šāds vārds vairāk piestāv kaķim, tomēr to nenomainījām.

Pēdējos gados notiek mākslīgā intelekta (MI) strauja attīstība, un arī mūsdienu sabiedrība cenšas tai tikt līdzi, iespējams, pat neapzinoties, ka, pašiem nezinot, jau pasen esam šajā procesā iesaistīti. Piemēram, viedtālruņos MI klātbūtne tiek uzskatīta par neatņemamu sastāvdaļu – mobilais telefons kļuvis par virtuālu asistentu, kas atpazīst lietotāju paradumus, internetveikalu platformās personalizē saturu, analizē lietotāju uzvedību un rezultātā izsaka piedāvājumus. Mākslīgais intelekts palīdz sakārtot e-pastus, viedpulksteņos un monitorēšanas iekārtās tas tiek izmantots, lai analizētu cilvēku fizisko aktivitāti, tas veic tulkošanas pakalpojumus, ir klātesošs, lietojot Google Maps vai Waze, bet jaunākajās automašīnās nosaka transportlīdzekļa stāvokli. MI klātbūtne jau ierasta arī izglītībā, padarot vienkāršāku mācību procesu.

Lai gan uzņēmuma VENDEN ražotne atrodas Cēsīs, tā darbība nu jau turpat trīsdesmit gadus cieši saistīta ar Kocēnu pagastu, kur atrodas neizsīkstošais Mežuļu avots. Par šajos gados sasniegto saruna ar VENDEN izpilddirektoru ALDI ŠKUTĀNU.

Saņemt mantojumu ir ne tikai prieks, bet arī liela atbildība. Vai mēs apzināmies, kādas dabas un kultūrvēsturiskas vērtības mums atstātas mantojumā? Vai mācēsim tās saglabāt nākamajām paaudzēm? Atbildes uz šiem jautājumiem gaidīju, aicinot uz sarunu Valmieras novada pašvaldības Tūrisma pārvaldes vadītāju TOMU TREIMANI.

«Es neesmu ticīgais, bet esmu sapratis, ka mūs kāds vada no augšas, ir mūsu dzīves tūrisma aģents šajā saulē un ir noteicis mūsu ceļu ar grūtībām, laimi un arī tā skaistumu. Katram no mums piedzimstot tiek doti divi spārni – māte un tēvs. Kamēr viņi ir, mēs lidojam. Ir ļoti grūti lidot ar vienu spārnu, vēl jo vairāk – iet kājām...

Neliels pārsteigums sagaidīja, sākoties sarunai ar SIA «Valodu mape» projektu koordinatori SINTIJU KALNIŅU, kura, atbildot uz manu jautājumu par «Valodu mapes» pastāvēšanas laiku, pavēstīja: «Šī gada 13. martā nosvinējām darbības desmito jubileju.»

Iepriekš ģimenes loceklis bijis kaķis, bet jaunākais dēls Pēteris par savu mīļdzīvnieku iecerēja sunīti.

Nupat izdots jauns tūrisma materiāls – karte «Vaidavas ezers un apkārtne», kas sevī ietver Vaidavas ezera, Vaidavas un Rubenes puses dabas vērtības un tūrisma uzņēmēju apskates objektu – naktsmītņu un ēdināšanas – piedāvājumus. 

Ir izstrādāts saistošo noteikumu «Par licencēto vēžošanu Vaidavas ezerā» projekts, un iedzīvotāji līdz 23. jūlijam tika aicināti ar to iepazīties, kā arī izteikt viedokli.

SIA LAUX saimniecība Dikļu pagasta Robežniekos 1 darbību sāka vien pirms pāris gadiem, taču šajā īsajā laika periodā ar savu aktivitāti un drosmīgajām idejām jau paguvusi iegūt atpazīstamību visā novadā.

«Elsiņu, tā savu sunīti saucam, pirms trim gadiem nopirku no audzētājas Anetes Kalpinovas. Ar domu iet uz izstādēm. Mums tolaik jau bija patversmes suns, ko atvedu no Cēsīm, viņš ģimenē ir vēl tagad.

Saulgriežu vakarā Dikļos, Neikenkalna dabas koncertzālē, tika sumināti ikgadējās ziedu ugunskuru veidošanas akcijas dalībnieki.

Par Kalniņu ģimenes ņufīti Cukuriņu «Sirdsāķīšos» rakstīju pirms pāris gadiem. Šīs šķirnes suņi, īpaši puikas, parasti izaug iespaidīgi lieli. Interesanti, kāds tagad izskatās mazais Cukuriņš? Par savu milzīti, ģimenē mīlēto Cukuru stāsta saimniece LINDA KALNIŅA. 

Mujānu Izglītības biedrība dibināta 1921. gadā un jau nosvinējusi savu lielo apaļo jubileju.

Kad ieradāmies «Mežiņos», tur valdīja aktīva rosība – starp vistām, pīlēm, trušiem, kazlēniem un citām radībiņām skraidīja bariņš Trapenes bērnu, kurus uz Mini zoo bija atvedis autobuss. Ekskursiju aktīvā sezona sākusies! 

Valmierā, Leona Paegles jeb tagad Pāvila Rozīša ielā, IRITAS RAMATAS-LĀCES suņu frizētava no grāmatnīcas ēkas pagrabiņa Rīgas ielā, kur tā iepriekš darbojās, pārnāca pirms četriem gadiem. Lēmums no pilsētas centra aiziet uz nomaļāku vietu tika pieņemts, jo tur nebija iespēja ievilkt kondicionieri, kas īpaši noder vasarā. Arī telpas jaunajā adresē ir lielākas, ir ventilācija, un Irita joko, ka tagad savus četrkājainos klientus viņa beidzot tā pa īstam ieraudzījusi dienas gaismā. 

Viduslaikos Valmiera bijusi knapa. Kā lai nebūtu, ja aiz Dzirnavu ezeriņa un upītes jau sākās Valmiermuiža, pāri Gaujai Kaugurmuiža, bet aiz Jāņparka – Kokmuiža. Kur tad Valmiera varēja izplesties?