25 grāmatas par Rūjienu

Lai runātu par jaunlaiku «Rūjienas Vēstnesi», jāparaugās senatnē. Ko vēstī vēsture?

Rūjienas pusē drukātam vārdam vēsture ir senāka par mūsu valsti. Kādam tas bija arī jāizplata un jāpārdod, un, kā izpētījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, rūjienietis Jānis Alksnis bija Latvijā pirmais profesionālais grāmatu pārdevējs. Rūjienā savulaik klaudzēja iespiedtehnika, čaukstēja papīrs, smaržoja tipogrāfijas krāsa, un rokas burtliči burtoja rokrakstus un, pārliekušies pāri sagatavēm, darīja smalkos teksta salikšanas darbus. Nosaukumam «Rūjienas Vēstnesis» ir 105 gadi. Par to dažus gadus senāks šaipus Rīgai ir tikai Limbažu «Auseklis». Nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka «Rūjienas Vēstnesis» ir viens no senākajiem Rūjienas zīmoliem. Pirmais «Rujenes Wehstnesis» iznāca pirms Pirmā pasaules kara 1913. gada pavasarī. Pēc tam ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem iznākuši pavisam seši dažādi laikraksti, darbodamies katrs dažus gadus. Ievērojami ilgāk, 9 gadus, iznāca otrreiz atjaunotais pirmskara «Rūjienas Vēstnesis». Trešo reizi atjaunotais «Rūjienas Vēstnesis», ko sāka izdot 1993. gadā, darbojies visilgāk — 25 gadus.

Vai laikraksta atjaunošana notika vēl uz Atmodas viļņa?

Jā gan! Visā Latvijā daudzi toreiz sasparojās. Tādas mazas novada avīzītes kā mūsu Vēstnesis saradās kā sēnes pēc lietus. Visiem bija, ko teikt, gribējās darboties, jo nu šķietami drīkstēja rakstīt, kā paši uzskata par pareizu. Tas bija interesanti, prestiži un pat eiforiski. Vismaz Vēstnesī par samaksu vai peļņu vispār nebija runas, un tas arī nebija būtiski, ka tikai nosegt drukāšanas izmaksas. Svarīgāka bija varēšana. Svētku reizēs pie galda redakcijā sēdās vismaz padsmit darboņi. Katru avīzes jubileju svinējām kā lielu sasniegumu. No šodienas raugoties, tas varbūt izraisa smaidu, taču toreiz, ņemot vērā šķēršļus un grūtības, kas bija jāpārvar, katrs gads bija uzvara. Piecos gados lielākais lērums mazo izdevumu, kas saradās pēc Atmodas, jau bija nomiruši. Vēstnesis negrasījās padoties. Saprotams, entuziasms, kas balstījās uz strādājošajiem, kuri avīzes tapšanā var piedalīties tikai no darba brīvajā laikā, arī uz skolēniem un pensionāriem, gadiem ilgi un nemainīgs tā nevar pastāvēt. Vajadzēja gan nodibināt likumīgās attiecības ar valsti kā uzņēmumam, gan redakcionāli darboties, kā tam jānotiek. Lai arī svētki aizvien svinēti kupli un sirsnīgi, avīzes veidotāju pulciņš kļuvis kompaktāks. Atskatoties var teikt, ka noiets ļoti garš ceļš, avīze piedzīvojusi vairākas pārtapšanas. No visiem mazajiem izdevumiem, kas dzima Atmodas laikā, esam palicis valstī vienīgais novada izmēra neatkarīgais laikraksts.

KOPBILDE. Mīļas atmiņas no «Rūjienas Vēstneša» 15 gadu jubilejas. «Rūjienas Vēstneša» arhīva foto