Aiz un priekšā igauņiem
2015. un 2016. gadā Igaunija kļuva par pirmo no Baltijas valstīm, kur pēc neatkarības atgūšanas tika piedzīvota pozitīva iedzīvotāju skaita bilance: attiecīgi plusā 2600 un 1850 cilvēki. Tas galvenokārt tāpēc, ka ievērojami samazinājies aizbraucēju skaits, taču ļoti būtiska ir arī Igaunijas valdības demogrāfijas politika, kas rosina kaimiņus atļauties kuplākas ģimenes. Varam balti skaust, bet no 2008. līdz 2011. gadam igauņi pabalstus savām ģimenēm ar maziem bērniem atļāvās krietni virs OECD vidējā rādītāja! Un vēl svarīgi, ka Eurostat fiksējis Igaunijā par 20% augstāku vidējās darba stundas likmi nekā abās Baltijas kaimiņvalstīs. Kāpēc viņi var, bet mēs ne?
Nupat tieši par ģimenes atbalsta politiku dažādību Latvijā un Igaunijā garākā sarunā Strenčos pārrunājām ar Ministru prezidentu. Bildu viņam, ka kaimiņvalstī uz ielas bieži redzamas jaunas ģimenes, kurās lielākoties pa diviem, pat trim bērniem. Skaidrs, ka tas pie mūsu ziemeļu kaimiņiem tā gluži pats no sevis nenotiek, bez fizioloģiskiem procesiem tur arī valstiskas lietas iejauktas... Droši vien pie igauņiem jaunajiem cilvēkiem, kuri dzīvo kopā un atļaujas kuplāku bērnu pulciņu, ir kaut kādas valsts dotas garantijas un reizē stabilitātes sajūta par savu nākotni. Premjers uz to atbildēja: «Jā, arī Latvijā uz to tiek strādāts. Pēdējos gados vairāki lēmumi tiek pieņemti par labu trešā bērniņa politikai ģimenē. Lai paskatāmies brīvdienās, kas notiek lielajos tirdzniecības centros, tur pilns ar ģimenēm, kurām ir vairāki bērni.