Andra Kiviča īstā pasaule
Lai raksturotu RigaTV24 raidījuma Rampas ugunis vadītāju ANDRI KIVIČU, manuprāt, pietiktu ar vienu teikumu — nevajag būt pareizam, vajag būt īstam, jo pats Andris ne reizi vien uzsvēris, ka godīgums strādā. Patiess viņš cenšas būt arī savās dziesmās, kuras nemēdz būt jautras, bet drīzāk gan smeldzīgas, un neapvainojas, ja pēc autogrāfa atnākusī meitene godīgi atzīstas, ka neviena no Andra dziesmām viņai nepatīk. Izmantojot gadījumu, kad dziesminieks un TV personība ar nelielu koncertu ciemojās Valmierā, aicināju viņu uz sarunu, jo, kā atklājās uzstāšanās laikā, šajās dienās ēterā iet tūkstošā pārraide Rampas ugunis.
Vispirms bija basketbols un mūzika, tad darbs ārzemēs un fitnesa trenera prakse, bet tagad vadi Rampas ugunis. Kurā brīdī saprati, ka tev pēc vārda kabatā nav jāmeklē un vari ne tikai pieteikt kārtējo dziesmu koncertā, bet arī atraisīti sarunāties TV kameru priekšā?
To sapratu pēc pirmajiem 100 raidījumiem, taču man vienmēr paticis runāt ar cilvēkiem, esmu diezgan daudz lasījis, un no tā veidojies arī mans vārdu krājums. Vienmēr esmu bijis liels muldoņa, man paticis pļāpāt un sarunāties, it īpaši ar veciem cilvēkiem — tādiem, kuri redzējuši dzīvi. Man visinteresantākās šķiet sarunas ar tiem, kam 70+, kad es varu noskaidrot, ko un kā viņi darījuši manos 40. Es jau sen domāju par tādu diskusiju raidījumu, bet man īsti nebija kur, un tad RigaTV24 izsludināja kastingu un pēc provēm no 30 pretendentiem paņēma mani — bija jānointervē operators uz līdzenas vietas.
Cik ilgi tu gatavojies intervijām?
Agrāk gāja ilgāk, tagad mēģinu iekļauties stundā. Man izveidojusies sava sistēma, ka es raidījumu konstruēju, galvā veidojot kvadrātu — man jābūt 52 minūšu sarunai ar četriem lieliem pieturas punktiem. Esmu sapratis, ka 40% raidījuma vienmēr karājas gaisā, kad nav zināms, kas būs, bet, ja tu ļoti uzmanīgi klausies, ko otrs runā, tad ir, kur aizķerties, un tieši precizējošie jautājumi ir tie, kas cilvēkiem patīk, jo norāda uz to, ka tiec uzklausīts.
Esmu ievērojis, ka tu bieži citē slavenu cilvēku izteicienus un atziņas, arī faktus un statistiku...
Teikšu godīgi — ja man būtu gadi 27, raidījumu vadīt būtu daudz grūtāk. Tomēr diezgan daudz ir lasīts, skatos Discovery, Yotubē ateistu un reliģiozo cilvēku diskusijas, esmu redzējis gandrīz visus Poznera raidījumus. Man bija pārsteigums, kad uzzināju par ķermeņa valodu, par balss frekvenci, par to, kā sadraudzēties minūtes laikā, jo sadraudzēties ir pats grūtākais. Atnāk tāds Godmanis, un tev jāizskatās tā, lai viņš saprastu, ka ar tevi vispār vērts runāt kā līdzīgam ar līdzīgu. Un, kad esi izdibinājis, ka viņš, piemēram, spēlē tenisu, un nodemonstrē zināšanas par Federeru, uzreiz ir kopīga tēma.
ANDRIS koncertā Valmieras integrētajā bibliotēkā. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv