Ar mīļumu, sirsnību un pacietību
Kad uz ielas pamanīju skaisto vilcenīti, nenoturējos, nepieiedama klāt puisim, kurš turēja sunīša pavadu, lai uzaicinātu uz sarunu redakcijā. Ne man, ne viņam iespēja telefona numura pierakstīšanai nebija, toties noskaidrojām, ka es pazīstu sunīša saimnieci Evu Eglīti un gan jau viņas numuru atradīšu. Sarunājām arī, ka puisis viņu par gaidāmo zvanu pabrīdinās. Tālāk sekoja interesants pavērsiens. Izrādījās, ka man zināmajai Evai Eglītei šāda sunīša nemaz nav, toties ir vairāki citi dzīvnieciņi (par tiem «Liesmā» varēja lasīt iepriekšējā «Sirdsāķīšu» lappusē).
Laikrakstā sameklējusi manu telefona numuru, aicinājumam uz sarunu drīz vien atsaucās vēl viena Eva Eglīte. Un izrādījās, ka vilcenīte arī viņai nav vienīgais mīļdzīvnieks...
Ledas dzīve pirms
Eva stāsta: «Tas bija kārtējais rīts darbā. Pāršķirstīju «Liesmu», kur starp Valmieras dzīvnieku patversmes iemītniekiem, kuri meklēja mājas, ieraudzīju Ledu. Tā bija mīlestība no pirmā acu skata. Man viņu vajadzēja redzēt klātienē, satikt, lai pārliecinātos, vai tā saikne, kas radās, skatot foto avīzē, reāli pastāv.
Patversmes darbinieki uzreiz nebija gatavi mazo, gadu veco sunīti dot uz mājām, pie tam vēl bija jāveic sterilizācijas operācija un viss pārējais, kas šādā reizē pienākas. Sākām regulāri doties uz patversmi, gājām ar Lediņu pastaigās, pamazām sākām saradināties. Tomēr jāsaka, ka sākumā viņa nemaz nebija īpaši pretimnākoša, bet, kolīdz sunīte ieradās mūsu mājās, tolaik tas bija dzīvoklis, uzreiz atvērās. Vairs nebaidījās, neslēpās. Laikam saprata, ka šīs tagad būs viņas mājas un viņas cilvēki. Mēs kļuvām par Ledas vienīgajām uzticības personām, ar citiem cilvēkiem viņa joprojām īpaši nevēlas komunicēt.
KĀDĀ NO VASARAS DIENĀM ar saimnieci Evu. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv