Ar sapni par simfoniju
Latviešu komponists JURIS KULAKOVS, ko mēdz dēvēt arī par bohēmas lauvu, ir ļoti kolorīta persona, kuras balss tembrs patiesi līdzinās lauvas rūkšanai. Dzelteno izdevumu ietekmē kopš kāda laika Jurim ir uzlikts zīmogs alkoholiķis, aizmirstot patiesās vērtības, ko Kulakovs sniedzis savai tautai. Daudziem nezinot, mūziķis pirms vairākiem gadiem paralēli koncertdarbībai regulāri devies uz Siguldas Romas katoļu baznīcu pie bijušā draudzes priestera un laba drauga Ronalda Melkera, lai ar sirdi un dvēseli spēlētu ērģeles. Tāpat Jurim vēl ir neizsapņota vēlme pašam uzrakstīt simfoniju.
Kā leģendām apvītais komponists un Latvijas roka spīdeklis Juris Kulakovs uzsāka savu ceļu mūzikā? Atbilde ir ļoti banāla — meitenes man nepievērsa uzmanību. Skatījos, kā lielie puikas ballītēs spēlē, mani tas uzrunāja. Beidzu Līvānu bērnu mūzikas skolu, mamma kā jau skolotāja bija izdomājusi, ka jādodas studēt uz Daugavpili par dziedāšanas skolotāju. Es tomēr vairāk vēlējos uz Rīgu. Televīzijā biju redzējis Menueta koncertu no Dzintaru koncertzāles. Nodomāju, ka šī nu reiz ir tā grupa, kurā labprāt spēlētu. Devos uz Mediņiem stāties akordeona nodaļā. Līvānos man brīdinoši teica — tu tur netiksi. Ierados uz pirmo eksāmenu ar savu akordeonu, Rīgas stacijā satiku pašreizējo Luterāņu baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš bija atbraucis no Liepājas stāties ķīmijas fakultātē. Viņš man laipni palīdzēja stiept akordeonu līdz Skolas ielai, lai es nenoslogotu pirkstus. Iestājeksāmenos krievi žvidzināja ne pa jokam. Piecu baļļu sistēmā es dabūju trijnieku, bet eksāmeni bija septiņi. Visos teorētiskajos man bija labas atzīmes, un pēc kopējās summas es tiku uzņemts. Kāpēc izvēle krita tieši uz akordeona klasi? Kad es mammai palūdzu, ka gribu iet mūzikas skolā, viņa jautāja: ko tad tu, dēliņ, gribētu spēlēt? Es teicu — trompeti! Mamma iebilda — nē, labāk smuki uzspēlēsi akordeonu mājās pa vakariem. Tāpat tas nebija šķērslis paralēli mācīties trompeti trīs gadus un vēl vienu gadu flautu. Spēlēju arī Līvānu pūtēju orķestrī.
Minēji, ka grupa Menuets uzreiz iekaroja tavu sirdi. Studējot Rīgā, sapnis piepildījās — kad tieši tas notika?Mācoties 1. un 2. kursā, spēlēju dažādos Mediņa vidusskolas studentu sastāvos. Kompānijas bija ļoti krāšņas — Ivans Šenroks, Pareizticīgo baznīcas mācītāja dēls, kas Mediņos apguva vijoli, spēlēja ģitāru, Dzintars Auzērvis, Mediņos — alts, vijole, spēlēja basu, un viens no cietuma iznācis krievs bez priekšējā zoba sēdēja pie bungām. Mums bija ļoti jautra kompānija (smejas). Grupa meklēja taustiņinstrumentālistu, Dzintars Auzērvis, kurš vienu brīdi Menuetā bija altists, ieteica mani. Nebija nekādas noklausīšanās, nekādu konkursu, tikai tikšanās ar Juri Sējānu un saruna.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv