Ar Sargeņģeli uz pleca
ALDIS PUMPURIŅŠ — kapu pārvaldnieks, kuru valmierieši jau divdesmit gadus dēvē par kapsaimnieku — Pilsētas, Dīvala un Brēžas kapos. Saruna ar Aldi notiek sprīdi pirms Mūžības svētdienas, ko atzīmēsim 22. novembrī, kas parasti ir nedēļu pirms pirmā Adventa. Mūžības nedēļā pieminam savus mīļos un iededzam sveces.
Aldis, izrādās, ir īsts valmierietis. Tepat dzimis, audzis un arī skolojies. Kopā ar brāli, pazīstamo vēsturnieku Tāli Pumpuriņu, dzīvojuši Valmierā, toreizējā Alkšņa ielā, kas ir blakus Pilsētas kapiem — Alda tagadējai darba vietai.
Aldi, kā jūs sadzīvojat ar savu uzvārdu?
Nekad nav bijis un nav problēmu! Viss atkarīgs no tā, kā to pats uztver. Manuprāt, tas it kā plaukst, atraisās un pat uzzied, tāpat kā visa dzīve.
Kur un par ko mācījāties?
Vispirms Valmierā, toreizējos varoņos. Pēc vidusskolas bija lieli plāni, bet mani izmeta no jūras skolas un kara skolas, jo mans tēvs, lūk, tolaik nebija pareizais cilvēks. Tad neklātienē mācījos ģeoloģiju Viļņā, bet nepabeidzu.
Kur pagāja dienests armijā?
Tālu! Divus gadus krievu armijā pavadīju Kolas pussalā aiz Ziemeļu polārā loka Severomorskā, Kandalakšā. Pretgaisa aizsardzībā apguvu smalkas lietas — radiomehāniku. Mani tas tiešām interesēja, tādēļ visu jauno tvēru ar patiku. Varu saremontēt un pat uztaisīt no jauna radio. Joprojām patīk tajā jomā padarboties, tādēļ arī labi pārzinu jaunās tehnoloģijas un internetā arvien uzzinu visu, ko vien vēlos. Televizoru gan neskatos, tam vienkārši nesanāk laika.
ALDIS PUMPURIŅŠ: «Mēs varam cerēt un ieplānot daudz ko, bet Dievam priekš katra mūsu nodoma ir savs laiks. Tiesa, bieži vien visu gribam tūlīt un tagad. Ir jāmācās paļauties!»