Ar vai bez ģimenes vēstures
Ik reizi atnākot 25. martam un 14. jūnijam, neatstāj doma, ko pārdzīvoja tie tūkstoši tautiešu, kuri varbūt saulainā pavasara un smaržīgā vasaras dienā, lopu vagonos nežēlīgi sastumti, aizbrauca nezināmajā... Vienīgā labā doma, ka manos tuvākajos rados izsūtīto nav.
Šoreiz uzmanību piesaistīja G. Nagles nedēļas žurnālā «IR» publicēta saruna ar divām vēstures skolotājām par to, ka Latvijas skolās gan ir kopēji izglītības standarti, vienas un tās pašas mācību grāmatas, skolēni apmeklē vienus un tos pašus muzejus, skatās filmas par 14. jūnija deportāciju, tomēr vēsture, ko mācās latviešu un krievu skolēni, ir atšķirīga. Pie šāda secinājuma, atgādina žurnāliste, savā pētījumā nonākusi jaunā antropoloģe Alise Skrastiņa, bet raksta autore — sarunas atstāstā ar Talsu Valsts ģimnāzijas (pilsēta ir viena no latviskākajām) un Jelgavas 2. pamatskolas un Jelgavas novada neklātienes vidusskolas pedagoģēm, kuras atklāj savu audzēkņu atšķirīgās izpausmes padomu deportāciju sakarā. Talsenieci pārsteidzis, ka jaunieši, piemēram, maz zina par kara laikā īstenoto holokaustu, kāpēc radies jautājums, vai latviešu ģimenēs par to nestāsta. Varbūt tāpēc, ka baidās traumēt bērnus par tik šausminošiem notikumiem.?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv