Atkal tie skrējēji
Uz pārdomām rosināja kādas valmierietes (pat vairāku) ieraksts feisbukā pie ziņas par nupat notikušo Valmieras maratonu. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kādam šis (un tam līdzīgie, kā Valmieras pilsētas svētki, gadatirgi utt.) pasākums slēgto ielu dēļ pabojā tik ierastos ikdienas pārvietošanās plānus ar automašīnu, to starpā piekļuvi bodēm. Izskanēja ieteikums šo pasākumu pārcelt kur tālāk no pilsētas centra – uz memīti, estrādi, Viesturlaukumu.
Ar lauku viensētu sindromu, šķiet, latvieši slimos vēl ilgi, arī pēc nokļūšanas pilsētās daudziem tas sitas ārā vai pa visām spraugām – mana sēta, mana pilsēta. Tomēr ir jārēķinās, ka, nonākot apdzīvotākā vietā nekā Ipiķu lieluma ciems, ierasto kapa klusumu šeit nomainīs burzmas likumi un kārtība, dažreiz arī nekārtība. Un ir tikai veselīgi, ja kādreiz profilakses pēc tiek pamainīti arī ikdienas ieradumi, kā šajā gadījumā spiestā kārtā, tiek sameklēti apbraucamie ceļi, tā iepazīstot jaunus skatus pilsētā. Arī dikti steidzīgajiem tās ir tikai piecas minūtes, kas jāpavada, apbraucot aizslēgtās ielas ceļā uz darba vietu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv