Atstāja mājas. Aizbēga no elles
«Mana Hersona,» mūsu sarunas laikā desmitiem reižu atkārtoja Olena. Šis būs stāsts par Volkovu ģimeni – Olenu, Jevgēniju un Maksimu. Viņi aizbēga no okupētās Hersonas, lai izdzīvotu. Viņi aizbēga, lai varētu atgriezties.
Ja Olenas rokas varētu salīdzināt ar vīnstīgām, kas tā kā pasakās spēj apskaut visu pasauli, tad viņas pirkstu gali joprojām ir tur, lai apmīļotu un sargātu savējos. To daļu savējo, kas joprojām iztur kara šausmas, kas izdzīvo nemitīgās apšaudēs, kam jābūt starp okupantiem un jādzird viņu ideoloģija.
Ja atceramies, Hersona tika okupēta pirmajās kara dienās. Krievi izgāja cauri skaistajai pilsētai, lai sturmētu Mikolajivu. To neģēļi dara jau teju pusgadu, un nekas viņiem nesanāk. Ukrainas dienvidu daļā uz priekšu viņi netiek, un visi tic, ka Hersona reiz būs pirmā lielā pilsēta kuru Ukraina atgūs. Tas vēl nebija iespējams vakar, nav iespējams šodien, jā, varbūt rīt, nē, drīzāk parīt vai aizparīt... Ar šo pārliecību dzīvo Olena, Jevgēnijs un viņu dēls Maksims. Viņi jau divus mēnešus ir cēsnieki. Nē, viņi ir hersonieši no Cēsīm.
Kā pērles gliemežvākā
Ko mēs zinām par Hersonu? Man Olenai bija godīgi jāatbild, ka līdz karam zināju par Ukrainu pārāk maz. Olena tik vienkārši man paprasīja: vai Latvijā var nopirkt arbūzus? Var, jā, jo mums taču no Ukrainas tos arī veda. Hersonas arbūzi esot paši labākie, paši saldākie. Un tad Olena rādīja reklāmas rullīti, kur Hersona visā savā skaistumā. Kāda tur daba! Tur rozā ezers! Tur netālu kalni, mākslīgi veidots tuksnesis, stepe, divas jūras... Viņi dzīvoja kā pērles gliemežvākā. Laimīgi un pasargāti. Pirms kara.
HERSONIEŠI CĒSĪS. Olena, Jevgēnijs un desmit gadus vecais Maksims gaida kara beigas, lai varētu atgriezties Hersonā. Ģimene saprot, ka vismīļākā pilsēta būs izdegusi, bet atkarota. Viņi slies telti, bet cels savas mājas un savu zemi no jauna. I. Kalniņas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv