Attīstības āķis lūpā
JURIS ALPEUSS ir viens no Naukšēnu novada jaunās paaudzes zemniekiem, kas pie saimniekošanas laukos ķēries ar drošu roku un skaidriem mērķiem. Tā kā parasti viņš esot vai nu ar traktoru uz lauka, vai basketbola treniņā, var teikt, ka pagājušajā piektdienā mums paveicās Juri sastapt, jo tā bija viena no retajām dienām, ko viņš pavadīja Skrīveros ar sievu Noru un abiem dēliņiem — Martinu un Robertu, pie kafijas tases pastāstot, kāpēc izvēlējies dzīvot un saimniekot laukos.
— Neesmu gan vēl neko tādu sasniedzis, lai par mani rakstītu avīzē, tāpēc līdz šim no publicitātes centos izvairīties. Maizīti pelnām ar gotiņām, ar piena lopkopību, pagaidām mums ir 32 — 33 slaucamās govis, bet ir doma tuvākā nākotnē paplašināties — varbūt pat līdz trīsciparu skaitlim. Kūts un nojume teļiem šobrīd atrodas vecāku mājās Kalnkoņos — tā sauc arī saimniecību — Ķoņu kalna otrā pusē, bet ir doma celt jaunu tuvāk pašu mājai un startēt kādā projektā, izmantojot savu jaunā zemnieka statusu.
Šeit dzīvojam kādu pusgadu — tēvs šo māju sāka celt, gadus divdesmit tajā dzīvoja vecāmāte, bet tad viņa pārcēlās pie tēva brāļa uz Lodes pagastu, jo tik lielu māju 85 gados grūti aptecēt. Līdz tam dzīvojām pie sievas vecākiem, bet kas tagad nekaiš pašiem savā mājā. Mums vēl ir daudz kur izplesties un daudz kur ieguldīt — neiztiks arī bez karoga masta kā brālēnam Jaunkliņģeros un mājas nosaukuma Skrīveri, kuram garām būs grūti pabraukt.
Kāpēc jūs, jauna ģimene, izvēlējāties dzīvi laukos, nevis pilsētas labumus?
Viss sākās ar basketbolu — spēlēju Rūjienā un Valmierā kopā ar Dairi Bertānu un Jāni Kaufmani, savukārt Dāvis Bertāns ir manas sievas klasesbiedrs. Sportā plāni bija lieli, bet vidusskolas pēdējā gadā, līdzīgi kā tagad Porziņģis, sarāvu krusteniskās saites. It kā tiku atpakaļ LBL otrajā divīzijā — vienu sezonu nospēlēju Līvānos, bet tomēr jutu, ka basketbols nebūs tas, ar ko pelnīšu naudu. Pusotru gadu nomācījos Rīgā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo biju iedomājies savu dzīvi saistīt ar sportu, bet tad kaut kā dzīve ievirzījās, ka aizgāju mācīties uz Jelgavu, esmu pabeidzis ciltslietu zootehniķus. Tagad rit trešais gads, kā esmu pārņēmis saimniecību no tēva — negribu teikt, ka tajā pēdējos 10 gadus viss stāvēja uz vietas, bet viņš negribēja attīstīties, sakot, ka pietiek ar to, kas ir, trīs bērni — es un divas māsas — izskoloti, un vairāk neko nevajag. Es jūtu, ka varu bišķiņ vairāk, pagaidām esmu zemes platību palielinājis, arī lopu skaits ir palielinājies un, iespējams, ka neapstāšos.
Šobrīd mums ir 200 ha apstrādājamās zemes, tā ka barības pietiktu ne vien 100, bet pat 300 lopiem. Šogad uztaisīju tādu kā lēcienu, dubultojot zemes platības — pērn Lauku atbalsta dienestam iesniedzu 100 ha, šogad man ir gandrīz 200 ha, jo tiku pie paliela nomas līguma, bet ar to es ilgtermiņā nerēķinos, jo uzskatu, ka pietiks ar 100 ha zemes. Pašlaik tas daudzums ir kā atspēriena punkts, lai varētu izskatīties simpātiskāks bankām un tādējādi ar projektu palīdzību attīstīt piena lopkopību. Pagaidām vēl audzēju graudus saviem lopiem, bet nākotnē varētu visur būt zālāji, lai pašu ganāmpulkam sanāk barība. Tad, kad sāku savu jaunā zemnieka saimniekošanu, pirmajā gadā bija 15, pagājušajā — 30, bet šogad jau ap 60 ha graudaugu, bet nav zināms, kas šogad izaugs, negribas ticēt, vai šis pēdējo dienu lietus kaut ko dos. Kaut arī laika apstākļi nelutina, pusi skābsiena būšu savācis, jo īpaši negribu piekrist, ka siens sanāk lētāk, nekā visu ietīt plēvē.
NORA UN JURIS ar dēliem un Jura māsasdēlu Ričardu nesen iegādātajā traktorā, kurā Martinam, lai viņš varētu palīdzēt tētim lauku darbos, ierīkots speciāls sēdeklītis. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv