Audzē puķes, kas nesmaržo

«Jau padomijas laikā man bija pāri par 400 šķirnēm gladiolu. Tad nebija jādomā, kur realizēsi: atdevi sīpolus dārzkopības biedrībā, un pieprasījums no republikām bija tik liels, ka nekas rokā nepalika. Tad pienāca gadi, kad gladiolu audzēšanai atmetām ar roku, jo sistēma mainījās, viss juka un bruka, pašiem bija jāsameklē darbs Rīgā, taču veca mīlestība jau nerūs... Domāju, ka mazliet jāpamēģina, un iepirku labas šķirnes: iesākumā 25, tad nākamajā gadā klāt vēl 100, un pašlaik esmu vecajā purvā,» smējās rūjienietis Modris Paeglis, kurš par savu aizraušanos mūža garumā var nosaukt gladiolu audzēšanu.

«Esmu tikai audzētājs, selekcionārs ne. Ar mani ir tā, kā Einšteins bija teicis: ja rezultātu gribi tūlīt, tad ej un skaldi malku. Man pirms 30 gadiem gribējās kaut ko ar selekciju mēģināt, bet nebija pacietības tik ilgi ņemties. Tā paliku pie sīpolu audzēšanas, bet šķirnes gan pērku no labiem Latvijas selekcionāriem: Laimoņa Zaķa, Jura Bāzes, Visvalža Viņķeļa. Selekcionāri šo to iemainījuši arī Krievijā, un, kad redzi, kā gladiola zied, tad ir tiešām prieks par izdošanos,» stāstīja Modris, rādot, cik dažādas gladiolu šķirnes aug piemājas dārzā, un vilinot mūs doties uz attālāku lauku, pie kura stāvot augusta beigās, kad gladiolas ziedējušas pilnbriedā, kāda kundze teikusi, ka jānoliek lauka malā šūpuļkrēsls un kādu stundu tas skaistums jābauda. Tagad var teikt, ka gladiolas jau ir noziedējušas, un Modris neliedzas, ka mazliet noslinkojis, jo visiem skaistajiem ziedu zobeniem jau bijis jābūt nolauztiem, lai sīpoli pirms norakšanas vēl paspēj briest un ņemties spēkā.

VECA MĪLESTĪBA NERŪS — tā gladiolu audzētājs Modris Paeglis saka par savu darbu un aizraušanos. Paegļu laukā zied baltas, dzēlas, rozā, lillā, sarkanas — Latvijā un ārvalstīs selekcionētas gladiolas.