Agita Zariņa

Izrāde «Attālinātās mācības»

25.Novembris, 2020
Izglītība
Laikrakstā

Laikā, kad nevaram apmeklēt teātra izrādes, aicinu ielūkoties pašā interesantākajā izrādē, ko šobrīd bez ieejas biļetes piedzīvo katra ģimene, kurā ir skolas vecuma jaunietis. Atšķirībā no ierastā iestudējuma šai izrādei ir vairāki režisori – katram mācību priekšmetam savs. 

Par vērtībām sevī

15.Decembris, 2016
Viedokļi
Laikrakstā

Divas ziņas: deputātu naktskvotas savējo cilvēku vajadzībām un labdarības pasākumi decembrī, kad vācam naudu bērniem, kas cietuši vardarbībā, slimībā. Katram šajā brīdī ir skaidrs, ka mūsu sabiedrībā kaut kas nav kārtībā ar vērtībām. Nevis kaut kas, bet VISS. Katrs rīts aust ar ziņām — neskaidrām, nepārdomātām, neizdiskutētām, tātad — nesaprastām. Uzņēmējdarbībā, medicīnā, izglītībā. Brīžam liekas: tālāk vairs nav kur iet, bet nakti nomaina diena, un kaut kā jau muļļājamies tālāk.

Par trešo sporta stundu skolā un ne tikai...

1.Aprīlis, 2016
Viedokļi
Laikrakstā

Pašlaik publiskajā telpā izskan viedokļi par sporta stundu skaita palielināšanu (3 stundas nedēļā), līdz ar to arī mācību gada pagarināšanu (mācības līdz jūnija vidum). Uzreiz gribu teikt, ka esmu PAR sportu un fiziskām aktivitātēm, bet esmu PRET mācību gada pagarināšanu. Mēģināšu pamatot savu viedokli.

Būt par vadītāju — nepārtraukta mācīšanās

24.Novembris, 2015
Viedokļi
Laikrakstā

Dalība Iespējamās misijas Direktoru klubā ir mana laimīgā loterijas biļete, ko es uzskatu par savas profesionālās un cilvēciskās attīstības veiksmi. Tā ir iespēja pilnveidoties, augt man kā iestādes vadītājai, tā ir iespēja, ko nesniedz neviena cita organizācija vai iestāde, — katru mēnesi tikties ar savas nozares profesionāļiem, citiem direktoriem, un pārrunāt problēmas, iespējamos risinājumus.

No skolas sola līdz profesijai

12.Oktobris, 2010
Viedokļi
Laikrakstā

Ne­sen pro­jek­ta Leo­nar­do da Vin­či sa­ka­rā brau­cu uz Dā­ni­ju pēc pie­re­dzes iz­glī­tī­bā un sko­lē­nu kar­je­ras kon­sul­tē­ša­nā. Ie­gu­vu jau­nas ide­jas, sa­skā­ros ar pro­blē­mām iz­glī­tī­bā, tie­ši vai ne­tie­ši sa­lī­dzi­nā­ju Lat­vi­jas un sa­kār­to­tās Dā­ni­jas pie­re­dzi. Ne viss, kas labs aiz Lat­vi­jas ro­be­žām, ir pār­man­to­jams, tā­pat ir la­bas lie­tas arī mums, par ko dā­ņi bū­tu prie­cī­gi. Dā­ni­jā dis­cip­lī­na stun­dās, sa­bied­rī­bā, jau­nie­šu at­ka­rī­bas jau ir valsts pro­blē­ma. Lai kā­di daž­kārt šķiet mū­su jau­nie­ši — mums nav (un la­bi, ka tā!) tā­du dis­cip­lī­nas pro­blē­mu. Mā­cī­bu stun­dā, ku­rā cie­mo­jos, sko­lē­ni trok­šņa un aiz­ņem­tī­bas dēļ pat ne­pa­ma­nī­ja mūs ie­nā­kam.