Vanadziņš II. Pasaka par Latviju
Gulta žēli iečīkstējās, un vīrs pielika kājas pie vēsajiem grīdas dēļiem. Rīts tikko svīda un vāri izgaismoja priekšmetu aprises. Zvejas diena. Desmitiem gadu kalpojušais tīkls rūpīgi bija satīts uz žuburiem, noplukušie pludiņi augšā, svina bumbas apakšā. Liekača salāpītais tēls glabāja senus zvejnieku stāstus, zvejnieku lielmanību un ikdienas traģēdiju raupjās rētas. Noglaudījis gulošā dēlēna nepakļāvīgo matu ērkuli, vīrs noteica: guli, vēl agrs! Uzāvis garos zābakus, laika zoba nesaudzēto jaku un uzmetis kapuci, zvejnieks atspieda piebriedušās durvis. Aiz durvīm rudens vējš iespļāva sejā sīka lietus šalti. Vīrs aplaizīja lūpas un nodomāja: pāries, nu vismaz vajadzētu pāriet, kā nepārliecinoši ziņoja zvejnieka pieredze.