Ceļš uz Olimpa kalnu

- 16.Augusts, 2016
Viedokļi
Laikrakstā

Olimpiskās kaislības Brazīlijā ir drāmas vai trillera scenāriju cienīgas. Cīņa par zeltu nav tikai sportista ambīciju apmierināšanas veids, tā ir cīņa pašam ar sevi, nelabvēlīgiem apstākļiem, konkurentiem. Sports ir darbs, kura rezultātu vērtē pēc ieņemtās vietas un sasniegtā rezultāta. Sportā nav sakarības: 1 procents talanta un 99 procenti darba. Maratonā visu goda pjedestālu aizņem Āfrikas meitenes. Ne jau tāpēc, ka trenējas vairāk, bet tāpēc, ka daba apveltījusi ar izturību. Basketbolistiem vajag slaidus augumus, regbistiem ķermeņa masu, bet peldētājiem garas rokas un lielas plaukstas. Talants un darbs iet roku rokā.

Sportisti, tāpat kā mākslinieki, aktieri vai dziedātāji, ir sabiedrības krējums. Viņi gozējas slavas un publicitātes saulītē, bauda sabiedrības cieņu un apbrīnu, kalpo par jauniešu elkiem un fanu pielūgsmes objektiem. Sportisti slēdz fantastiskus apmaksas un sponsorēšanas līgumus, laiž klajā savas modes preču līnijas un kandidē uz augstākajiem politiskajiem amatiem. Daudzu sportistu noslēgtie kontrakti ir finansiāli vērtīgāki par mazas valsts sociālo budžetu. Sportisti redz pasauli, rūpējas par savu veselību un ved veselīgu dzīvesveidu. Tā medaļas viena puse —  spožākā.Sportisti ir tikai cilvēki. Viņiem ir melnās dienas, slikts garastāvoklis un depresija. Sportistiem ir traumas, hroniskas slimības un pārslodzes. Sportista karjera mēdz būt īsa, jo jaunie izspiež vecos no aprites. Sportistu uzvedība ir zem sabiedrības lupas, sportistus zākā internetā un izsvilpj uz laukuma. Sportisti salūst, neattaisno cerības un sēž uz dopinga adatas. Tā medaļas otra puse — mazliet apsūbējusi un skarba.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru