Aldis Alliks

Otrdien, 1. februārī, tikās Saeimā izveidotā darba grupa, kas izveidota Satversmes tiesas (ST) 2020. gada 12. novembra un 2021. gada 8. aprīļa spriedumu izpildei.

Saskaņā ar Civillikuma 1074. pantu «nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā» un «katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu».

Pārfrāzējot visiem labi zināmo teicienu, šādi varētu ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī gluži vai burtiski raksturot fizisku personu datu un to aizsardzības arvien pieaugošo nozīmi. Tam, ka šie dati ir aizsargājami, nevajadzētu būt jaunumam un nevajadzētu jau sen nevienu Latvijā nepatīkami, nesagatavotu v.tml. pārsteigt. Apmēram 15 gadus un 1 mēnesi Latvijā ir spēkā Fizisko personu datu aizsardzības likums, un šī likuma un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu ievērošanu un izpildi uzrauga Datu valsts inspekcija. Pie šī likuma normatīvā regulējuma šoreiz nepakavēšos (ja lasītājiem radīsies jautājumi, labprāt atbildēšu ierastajā rubrikā), jo ir kāds cits jaunums, kuru der zināt un ņemt vērā.

Arvien aktuālāks kļūst tā sau- camo bēgļu jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama.

2014.gada 10.martā lielkrievu šovinisti Rīgas centrā sarīkoja piketu tieši tajā laikā notiekošās Krimas okupācijas atbalstam. Ieraugot plīvojam Krievijas karogus, kā arī ieraugot plakātus un izdzirdot izkliegtos saukļus krievu valodā, Dainis Rūtenbergs pieskrēja pie tuvāk stāvošā piketētāja un izrāva no viņa rokām kātu ar Krievijas karogu. Kā vēlāk noskaidroja tiesa, Krievijas karogs bija uzmontēts uz lēta slotas kāta. Tas saliecās un salūza. Neticami, bet fakts – Latvijas Republikas (!) prokurore pilnā nopietnībā uzskatīja un arī tiesas sēdēs uzstāja, ka Dainis Rūtenbergs saucams pie kriminālatbildības un sodāms. Šī absurdā apsūdzība man kā vienam no diviem apsūdzētā advokātiem pavēra ceļu uz plašu situācijas, kādā atrodas Latviešu Valsts, izvērtēšanu, ko esmu centies darīt no visas savas latvieša sirds. Ļoti ceru, ka mana aizstāvības runa nevis ieguls tiesu lietas materiālos, bet tiks izplatīta, liks aizdomāties un iedvesmos katru latvieti jebkurā pasaules valstī, kurš šo runu lasīs [redakcijas piebilde: šeit publicēti advokāta Alda Allika tiesas debašu runas izvilkumi; pilnā apmērā tā ievietota laikraksta “Liesma” elektroniskajā versijā – www.eliesma.lv, kā arī ir pieejama lejuplādēšanai šeit – http://ej.uz/AAArunaDRk-lieta].

Lielu sabiedrības sašutumu pagājušonedēļ izraisīja Liepājas tiesas spriedums. Tēvs un dēls, Jevgeņijs un Oļegs Smirečanski, ilgāku laiku seksuāli izmantojuši mazu meitenīti. Viss sācies, kad meitenītei bijuši pieci gadiņi, un kopumā ildzis apmēram piecus gadus... Abiem pedofiliem piespriestas divsimt stundas piespiedu darba un probācijas uzraudzība.

Fakts, ka vēsture mēdz atkārtoties, nav nekāds jaunums. Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Oleks nesen norādīja, ka «hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību». Proti, notika tas pats, kas Krimā — tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas.

Gan lasot, gan klausoties, ko saka Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs, allaž mani pārņem prieks, ka luterāņu un katoļu saimes mūsu valstī ir kārtīgu Mātes Latvijas dēlu vadībā. Jāatceras, ka ģimene, laulība un ticība ir tie mērķi, uz kuriem bez mitas šaus un metīs kultūrmarksisma un liberālisma apoloģēti, tamdēļ jo īpaši svarīgi ir, lai šo mūsu tautas vērtību ierakumu aizsargus komandētu gudri un erudīti ģenerāļi.

Sonora Vaice kādā intervijā teikusi: «Ja kādam ir slikti un tev ir iespēja palīdzēt — palīdzi. Ja tu redzi, ka viņš neņem to palīdzību pretī, nebāzies virsū. Tas ir viņa mācīšanās process.»