Mazs cinītis
Manai skolai 100. Tas uzurda tik daudz atmiņu.
Manai paaudzei jau ap deviņdesmit. Bet cik nu tas sen, kad Rūjienas pēckara drupu vidū skraidīja puišeļi puloveros un bižainas meitenītes – tie, kas meklēja ceļu uz skolu, savu skolu, savu pirmo vidusskolas klasi, kura toreiz bija astotā pēc kārtas, kas satupa solos un sāka ausīties, kādi nu būs tie jaunie ceļi, kurp vedīs.