Mazs cinītis

Skolotāji mums bija labi, saprotoši, draudzīgi, paši dažu labu reizi spiesti nākt basām kājām uz skolu, saprata tos dažāda auguma un brieduma sīkos, kam svarīgs nebija tas, kas mugurā, bet gan ko tu vari, ko gribi, ko spēsi. Un tad nu taisīja no tiem mazajiem cinīšiem vezuma vilcējus un gāzējus. Un iztaisīja arī.

Par vienu mazo cinīti, kam pamatu lika Rūjienas vidusskola, gribu mazliet pastāstīt – par 1950. gada 28. izlaiduma absolventu Gunāru Krūmiņu. Viņš bija galīgs sīkais, kad 8. klasē salasījās ap 46 puikām, bet dzīvespriecīgs. Ar joku un smaidu viņš drīz vien iekaroja lielāko simpātijas. Kā vairums zēniem, prāts nesās vairāk uz sportiņiem, kas skolā bija lielā cieņā.

Mūsu laikā sporta dvēsele bija jauniņā, tikko no tās pašas skolas sola nākusī fizkultūras skolotāja Aina Rebāne. Viņa organizēja sacensības, fizkultūriešu vakarus, izbraukumus un prata iziet no tādas situācijas kā normālas sporta zāles trūkums. Piemēram, mēs mazajā skolas zālītē azartiski spēlējām turnīrus  basketbolā 3:3 un volejbolā pa pāriem, kā tagad pludmales volejbolā. Mums ļāva izvērsties fizkolektīva darbā, ielikt savu domu, atbalstīja.

Par fizkolektīva vadītāju no skolēnu vidus tika ievēlēts Gunārs Lučins un viņam palīgos ņiprākie puikas Lauberts, Lapsiņš, Bērziņš u.c. Visiem gribējās kaut ko saorganizēt – gan futbolu, gan basketbolu. Pēdējo sevišķi mīlējām, bijām «starā», kad mūs ielaida pilsētas kultūras nama lielajā zālē. 1948. gadā tika noorganizēts pirmais astoņu pilsētu vidējo mācību iestāžu turnīrs basketbolā, kas ar zināmām pārmaiņām turpinās vēl šobaltdien.

Arī mazais Krūmiņš bija šim sportiskajam virpulim pa vidu. Divu Gunāru tandēms skolā bija visai amizants. Lučins mācījās jau 9. klasē un bija varbūt pats garākais skolā, bet Krūmiņu Gunārs no 8. klases bija viens no pašiem mazākajiem. Lielais Gunārs mazo paņēma padusē, un tā saķērušies viņi starpbrīžos staigāja pa skolu, bet basīti mīlēja abi. Kad 1949. gadā tā sauktajai Rūjienas meistarvienībai basketbolā bija jāaizstāv Rūjienas gods sacensībās, garie spēlēja, bet mazais Gunārs tika iecelts par komandas treneri. Tā viņš savu pirmo diplomu mūžā saņēma kā basketbola meistarvienības treneris 15 gadu vecumā un nejutās atstumts.

Pēc skaistajiem skolas gadiem Gunāram vajadzēja domāt, kā nopelnīt maizi. Skolotāja tiesības deva  Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolā atvērtā fizkultūras pedagoģiskā klase. Pēc tās 18 gadu vecumā viņš bija gatavs darbam. Viens gads tika nostrādāts Jeru septiņgadīgajā skolā, tad Fizkultūras institūts. Pēc tā beigšanas sākās visparastākā fizkultūras skolotāja darbs Naukšēnu vidusskolā. Taču, ja darbā iegulda savu sirdi un prātu, tad tas vairs nav vienkārši parasts darbs, bet sirdsdarbs. Rūjas upē radās peldētava, stundu darbam, basketbolam, volejbolam ceļu pavēra jaunuzceltā sporta zāle, pēc tam stadions, slidotava.

Blakus skolas darbam sākās vietējā kolhoza «Liesma» fizkolektīva vadīšana. Desmit gadu laikā no 1964. līdz 1973. gadam «Liesmas» fiziskās kultūras kolektīvs septiņas reizes izcīnīja Latvijas Republikas Arodbiedrību padomes ceļojošo karogu labākajam lauku kolektīvam, divas reizes paliekot otrajā un reizi trešajā vietā. Kad kolhoza priekšsēdētājs Elmārs Šīravs atkārtoti saņēma karogu, viņš teica: «Nu, sportisti ir vienīgie, kas mums nopelna karogus un vēl piedevām naudu arī, kā tu viņus neatbalstīsi.»

Mazā Naukšēnu vidusskola katru gadu kādā no sporta veidiem bija pirmajā vietā rajonā. Beidzot 1974. gadā Gunāram Krūmiņam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skolotāja nosaukums. 41 gada vecumā viņš Latvijā bija otrs jaunākais, kam tāds piešķirts. BSB «Vārpa» veči toreiz prasīja, kā būt – dot to Nopelniem bagāto tagad vai tad, kad iesi pensijā? «Es atbildēju – ja nopelnīts, tad dodiet uzreiz, kas zina, kas vēl notiks līdz pensijas vecumam,» tā Gunārs stāstīja.

Pa sporta darba ceļu no Gunāra Krūmiņa audzēkņiem, beidzot LVFKI, aizgājuši tuvu trīsdesmit. Starp tiem mums pazīstamais biatlona kaldinātājs Egīls Ziņģītis, paša dēls zināmais basketbola treneris Varis Krūmiņš u.c. Viens no viņiem, Pēteris Laizāns, atceras: «Esmu ļoti pateicīgs savam skolotājam Gunāram Krūmiņam, kas man deva ceļa maizi visam tālākajam dzīves posmam. Man institūtā nekad un nevienā sporta veidā nebija grūtības nokārtot ieskaites un eksāmenus.»

Cits skolnieks, Jānis Krievs: «Gribu īpaši izcelt skolotāja organizatora prasmi. Kādi turnīri un mači tajos gados notika! Darbā mēdzot izdegt... Skolotājs mainīja darba vietu, pārcēlās uz Valmieru, bet darba stilu nemainīja. Tātad mēdz būt izņēmumi, un paša augstu uzcelto latiņu viņš spēja noturēt līdz galam. Tas pa spēkam ir tikai izcilībām. Par tādu es uzskatu savu fizkultūras skolotāju Gunāru Krūmiņu.»

Vai Tu, Rūjienas vidusskola, zini, cik bērnos esi iešķīlusi skolotāja dzirksteli un cikos tā kvēlo un mirdz augstos apbalvojumos, kā Nopelniem bagāts skolotājs? Derētu zināt, jo, manuprāt, skolotāja darbs prasa ne mazāku cildināšanu kā zinātnieka, mākslinieka, mediķa, dzejnieka, rakstnieka, augstas klases sportista vai citas jomas darbs. Skola, Tu esi bagāta ar saviem skolotājiem, kas mīl savu darbu, Tu esi bagāta ar tiem daudzajiem mazajiem cinīšiem, kas ar Tavu svētību ir aizgājuši dzīvē vezumus gāzt, Tu esi kā atspēriena dēlītis lēcienam nākotnē. Paldies Tev simtkārt par to!