Valmierieti GATI KAMPERNOVU vislabāk zina tie, kas devušies ceļojumos ar vienu no lielākajām Latvijas tūrisma firmām Impro, viņa draugi un jaunieši, kas viņa un domubiedru vadībā tikuši tuvāk ģeogrāfijai. Gatis vedis cilvēkus pa Āfrikas džungļiem, instruējis snorkelēšanā Vjetnamā, hiēnu barošanā Etiopijā, čūsku asins degustācijā Āzijā, un tā varētu turpināt. Mājās Valmierā viņš mēdz būt reti, tāpēc laiku intervijai nebija viegli atrast.
Aizvadītā svētdiena staroja īstā ziedoņa krāšņumā, un Naukšēnu novada atjaunotajā Piksāru dievnamā, kas joprojām ir savdabīga koncertzāle ar lielisku akustiku, kā allaž Vasarsvētkos atkal skanēja mūzika. Šoreiz — Ingas Zirnes vadīto Valmieras kolektīvu izpildījumā, un vienlaikus tas bija arī dziedātāju sveiciens iemīļotās diriģentes jubilejā.
Startējis Valmieras novada fonda šīgada projektu konkurss «Sev, tev, novadam». Interese augusi: pavasara kārtā iesniegti 24 projekti, un nedēļas nogalē konkursa komisija iepazinās ar iesniedzēju vēlmēm un iespējām tos īstenot.
Nupat maija sākumā starp Ūsiņdienas svinētājiem Pekas kalnā pamanu mūspusē pazīstamu uzņēmēju — SIA Liepkalni īpašnieku DAGNI ČĀKURU. Viņš bieži manāms arī citās sabiedriskās norisēs, kaut vai, piemēram, Baltijas ceļa atceres pasākumos. Bet nepārprotami nojaušams, ka viņu šurp atvedusi patiesa interese par latviskajām tradīcijām. Kas tieši?
Vakar Valmieras muzeja Pilskalna ielas namā zinātniskajos lasījumos tikās muzeja darbinieki, vēstures skolotāji un interesenti. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienai veltītajos zinātniskajos lasījumos «4. maijs. Dokuments. Vēsture. Dzīve» piedalījās arī Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri Ziedonis Ziediņš un Ivars Briedis, divi no kādreizējiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par vēsturisko Neatkarības deklarāciju.
Vēl pieci mazi brītiņi, un — auļos iekšā vasarā! Ne tikai patīkamos un mazāk patīkamos darbos, bet arī atpūtā, atvaļinājumā un kopējos priekos savā kolektīvā. Kā šos brīžus aizraujošus palīdzēs darīt aktīvās atpūtas centrs Eži, jautāju pašam svarīgākajam ezim ROLANDAM MELBĀRDIM.
Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild valmieriete LITA FELDMANE, skolotāja Jaunatnes centrā Vinda.
Liela daļa sabiedrības, sevišķi jaunieši, jau pašlaik dzīvo digitālajā vidē, dators viņiem šķiet tuvāks nekā iespiestā grāmata
Valsts prezidenta Andra Bērziņa nedēļas nogalē paziņotais, ka viņš nevēlas būt starp pretendentiem uz pirmās personas statusu Latvijā, lielā daļā sabiedrības uzvilnīja pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, lēmums it kā gluži loģisks un drīzāk gan gaidīts, no otras — tāda kā tukšuma sajūta, jo prezidenta ilgā vilcināšanās tikpat labi varēja nozīmēt arī cenšanos par katru cenu palikt amatā vēl vienu termiņu. Latvijā, īpaši Latgalē un citos no Rīgas attālākos reģionos, Andra Bērziņa vārds drīzāk saistījās ar paredzamību, stabilitāti un zemniecisku vienkāršību. Mīklainā noslēpumainība un šķietamā neizlēmība attiecībā uz iespējamo kandidēšanu bruģēja ceļu visdažādākajiem minējumiem, un arī šajā paziņojumā pietrūka skaidras motivācijas — kāpēc tāds lēmums.
Starp tiem jauniešiem no mūspuses, kurus 1949. gada 25. martā sveša vara aizveda izsūtījumā, bija arī valmierieši DZINTRA un KĀRLIS PĒTERSONI.
Klusā okeāna rietumu daļā, uz ziemeļiem no Austrālijas, atrodas viena no Okeānijas zemēm ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju, skarbiem džungļiem un papuasiem, kuri tagad gan tikpat kā nestaigā kaili kā Mikluho-Maklaja laikos, jo valdība neatlaidīgi spiež apģērbties. Oficiāli tā ir Indonēzijas valdījumā — kopš 1963. gada, kad to atstāja holandieši.
Mākslas mēnesis aprīlis vairs nav aiz kalniem. Arī Valmierā tas solās būt gana krāšņs un interesants. Par to vakar Valmieras muzejā stāstīja organizatori.
Man vienmēr bijusi laime darīt to, kas patīk, un sajust, ka arī kādam citam tas bijis noderīgi, — ar tādu sievišķīgi gaišu atklāsmi māksliniece Anita Jansone-Zirnīte dalījās Rozes dienā ceturtdienas vakarā Valmierā. Pazīstamo grafiķi un gleznotāju šopavasar par savu favorīti izvēlējušās Valmieras zontas, atzīstot viņas devumu mākslā, sabiedriskajā dzīvē un kultūras telpā, īpaši Burtniekos.
Valmieras novada fonds aicināja domubiedrus, atbalstītājus un ziedotājus uz atskatu un vērtējumu iepriekšējā gadā paveiktajam — uz Ražas dienu.
Kas ir Stāstu bibliotēka, to Latvijā jau paspējuši uzzināt daudzi. Mūspusē — arī to, ka Valmieras integrētā bibliotēka ir viena no aktīvākajām šī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) tīkla — sadarbības un pieredzes apmaiņas platformas — 33 dalībniecēm. Vakar Valmierā tikās stāstnieki un viņu draugi no daudziem novadiem: Starptautiskās dzimtās valodas dienas zīmē Latvijā godināja dialektus.
Trauslums, apņēmība un dzīvespriecīgs smaids. Māksliniece IEVA LAPIŅA-STRAZDĪTE, Valmieras Mākslas vidusskolas pasniedzēja. Valmierā ienāca pirms nepilniem četriem gadiem ar savu pirmo personālizstādi muzejā — ciklu «Klusums».
Gribam to atzīt vai ne, cilvēki pamazām savā ziņā kļūst par kaut ko līdzīgu kompjūtera pielikumiem, tik skarbi izsakās Astra Reine. Māksliniece atgādina, ka smalkās rokas kustības, veidojot burtu zīmes, ir vistiešākajā sakarā ar smadzeņu darbību, trenē tās un pat palīdz uzturēt veselību: rakstiet kā agrāk, un jums nebūs ne parkinsona, ne alcheimera, vārdu sakot, medicīnisks pasākums!
Īsi pirms pilnmēness palaikam esam tādi nervozāki, vairāk uzvilkti nekā parasti. Varbūt arī tas mazliet ietekmēja sapulci Mūrmuižā — pēdējo sabiedriskās apspriešanas posmu par administratīvo teritoriju grozīšanu starp Beverīnas novadu un Valmieru. (Kā zināms, runa ir par iespējamo Vidzemes industriālā parka tapšanu pašreizējā novada teritorijā, blakus jau esošajai pilsētas industriālajai zonai. Lai to izveidotu, idejas virzītāji — Valmieras pašvaldība — rosina mainīt robežas, iekļaujot pilsētas teritorijā 118 hektārus valsts meža zemes, kas atrodas Kauguru pagastā.) Tomēr no pieklājības rāmjiem ne kaugurieši, ne pilsētnieki neizgāja un arī netīkamās lietas centās pateikt daudzmaz korekti, jo abas puses pēdējai sarunai bija gatavojušās ne pa jokam. Tāpēc arī dialogs izveidojās, tikai līdz savstarpējai sapratnei laikam gan vēl kāds gabals ejams. Taču laika maz: jau nākampirmdien novada domes sēdē jānonāk līdz lēmumam.
Dr.sc.pol. VISVALDIS VALTENBERGS, docents. Vidzemes Augstskolā ieguvis profesionālo bakalaura grādu politikas zinātnē, 2003. gadā New School University (Ņujorkā) maģistra grādu politikas zinātnē un 2010. gadā LU — doktora grādu politikas teorijā. Strādājis par pētnieku un pasniedzēju, bijis vadošos amatos kā fakultātes dekāns un akadēmiskais un zinātņu prorektors. Apmēram tāds ir īsākais variants izziņai par jauno cilvēku, kurš intervijai piekritis ar nosacījumu, ka personisko atstāsim aiz kadra. Tomēr viņā nav zudis Valmieras puika, kurš uzspēlē ģitāru, uzmeistaro elektrovelosipēdu, prot labi gatavot veģetārās maltītes, mīl dziļas sarunas ar tiem, kuri uzdod īstos jautājumus, bet citus liek mierā.
Valmieras novada fonds, kā zināms, ir labdarības organizācija, kas var pastāvēt, rīkot projektu konkursus un aicināt uz labiem darbiem savā kopienā tad, ja ir zināmi resursi, materiālais pamats. Fonda stiprais finansu balsts pēc Baltijas — Amerikas partnerattiecību programmas beigām nu jau vairākus gadus ir Sabiedrības integrācijas fonds, Borisa un Ināras Teterevu fonds, vēl citas organizācijas, taču ne mazāk svarīgs faktors ir ziedojumi. Pārliecinājušies, ka VNF maciņš ir drošs un uzticams, ka nauda nonāk paredzētajiem mērķiem, cilvēki atbalsta labdarību — un ne vienmēr tik svarīgi, ar dažiem eiro vai lielākām summām.