Viņai piestāv cepures — joprojām arī tagad, cienījamos gados. Domu enerģijas arī gana un vēl pārpārēm, — par fiziskajām kaitēm cenšoties nedomāt, valmieriete DAINA KRĒPAUSE ikdienas gaitās paspēj būt gan pašas dārzā, gan tirgū ar to, kas pļavā, mežā un dārzā. Bet daudziem valmieriešiem, un ne tikai, viņas vārds jau ilgus gadus saistās ar sabiedrisko darbību: Krēpause vada Valmieras politiski represēto biedrību kopš tās dibināšanas 1989. gadā.
Kādas neformālas grupas dalībnieki mūspusē mēģina sev pašiem atklāt Latvijas skaistumu — jau divdesmit četras vasaras. Kad pirms divdesmit pieciem gadiem valmieriete Silvija Volkova pirmoreiz aicināja kopā paziņas un domubiedrus, lai dotos vairākdienu ekskursijā pa pašu zemes interesantām vietām, neesot pat īsti bijis domas, ka tam jākļūst par tradīciju. Lielākoties tie bija daiļdārznieki — profesionāļi un amatieri, interesenti, paziņas, draugi un draugu draugi, kopīga bija tikai vēlēšanās ieraudzīt un atklāt skaisto un interesanto tepat Latvijā, tikai dziļāk un pamatīgāk.
Valmierieti GATI KAMPERNOVU vislabāk zina tie, kas devušies ceļojumos ar vienu no lielākajām Latvijas tūrisma firmām Impro, viņa draugi un jaunieši, kas viņa un domubiedru vadībā tikuši tuvāk ģeogrāfijai. Gatis vedis cilvēkus pa Āfrikas džungļiem, instruējis snorkelēšanā Vjetnamā, hiēnu barošanā Etiopijā, čūsku asins degustācijā Āzijā, un tā varētu turpināt. Mājās Valmierā viņš mēdz būt reti, tāpēc laiku intervijai nebija viegli atrast.
Aizvadītā svētdiena staroja īstā ziedoņa krāšņumā, un Naukšēnu novada atjaunotajā Piksāru dievnamā, kas joprojām ir savdabīga koncertzāle ar lielisku akustiku, kā allaž Vasarsvētkos atkal skanēja mūzika. Šoreiz — Ingas Zirnes vadīto Valmieras kolektīvu izpildījumā, un vienlaikus tas bija arī dziedātāju sveiciens iemīļotās diriģentes jubilejā.
Startējis Valmieras novada fonda šīgada projektu konkurss «Sev, tev, novadam». Interese augusi: pavasara kārtā iesniegti 24 projekti, un nedēļas nogalē konkursa komisija iepazinās ar iesniedzēju vēlmēm un iespējām tos īstenot.
Nupat maija sākumā starp Ūsiņdienas svinētājiem Pekas kalnā pamanu mūspusē pazīstamu uzņēmēju — SIA Liepkalni īpašnieku DAGNI ČĀKURU. Viņš bieži manāms arī citās sabiedriskās norisēs, kaut vai, piemēram, Baltijas ceļa atceres pasākumos. Bet nepārprotami nojaušams, ka viņu šurp atvedusi patiesa interese par latviskajām tradīcijām. Kas tieši?
Vakar Valmieras muzeja Pilskalna ielas namā zinātniskajos lasījumos tikās muzeja darbinieki, vēstures skolotāji un interesenti. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienai veltītajos zinātniskajos lasījumos «4. maijs. Dokuments. Vēsture. Dzīve» piedalījās arī Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri Ziedonis Ziediņš un Ivars Briedis, divi no kādreizējiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par vēsturisko Neatkarības deklarāciju.
Vēl pieci mazi brītiņi, un — auļos iekšā vasarā! Ne tikai patīkamos un mazāk patīkamos darbos, bet arī atpūtā, atvaļinājumā un kopējos priekos savā kolektīvā. Kā šos brīžus aizraujošus palīdzēs darīt aktīvās atpūtas centrs Eži, jautāju pašam svarīgākajam ezim ROLANDAM MELBĀRDIM.
Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild valmieriete LITA FELDMANE, skolotāja Jaunatnes centrā Vinda.
Liela daļa sabiedrības, sevišķi jaunieši, jau pašlaik dzīvo digitālajā vidē, dators viņiem šķiet tuvāks nekā iespiestā grāmata
Valsts prezidenta Andra Bērziņa nedēļas nogalē paziņotais, ka viņš nevēlas būt starp pretendentiem uz pirmās personas statusu Latvijā, lielā daļā sabiedrības uzvilnīja pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, lēmums it kā gluži loģisks un drīzāk gan gaidīts, no otras — tāda kā tukšuma sajūta, jo prezidenta ilgā vilcināšanās tikpat labi varēja nozīmēt arī cenšanos par katru cenu palikt amatā vēl vienu termiņu. Latvijā, īpaši Latgalē un citos no Rīgas attālākos reģionos, Andra Bērziņa vārds drīzāk saistījās ar paredzamību, stabilitāti un zemniecisku vienkāršību. Mīklainā noslēpumainība un šķietamā neizlēmība attiecībā uz iespējamo kandidēšanu bruģēja ceļu visdažādākajiem minējumiem, un arī šajā paziņojumā pietrūka skaidras motivācijas — kāpēc tāds lēmums.
Starp tiem jauniešiem no mūspuses, kurus 1949. gada 25. martā sveša vara aizveda izsūtījumā, bija arī valmierieši DZINTRA un KĀRLIS PĒTERSONI.
Klusā okeāna rietumu daļā, uz ziemeļiem no Austrālijas, atrodas viena no Okeānijas zemēm ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju, skarbiem džungļiem un papuasiem, kuri tagad gan tikpat kā nestaigā kaili kā Mikluho-Maklaja laikos, jo valdība neatlaidīgi spiež apģērbties. Oficiāli tā ir Indonēzijas valdījumā — kopš 1963. gada, kad to atstāja holandieši.
Mākslas mēnesis aprīlis vairs nav aiz kalniem. Arī Valmierā tas solās būt gana krāšņs un interesants. Par to vakar Valmieras muzejā stāstīja organizatori.
Man vienmēr bijusi laime darīt to, kas patīk, un sajust, ka arī kādam citam tas bijis noderīgi, — ar tādu sievišķīgi gaišu atklāsmi māksliniece Anita Jansone-Zirnīte dalījās Rozes dienā ceturtdienas vakarā Valmierā. Pazīstamo grafiķi un gleznotāju šopavasar par savu favorīti izvēlējušās Valmieras zontas, atzīstot viņas devumu mākslā, sabiedriskajā dzīvē un kultūras telpā, īpaši Burtniekos.
Valmieras novada fonds aicināja domubiedrus, atbalstītājus un ziedotājus uz atskatu un vērtējumu iepriekšējā gadā paveiktajam — uz Ražas dienu.