Ināra Ceriņa

Viegls vējiņš. Saulīte pošas uz rietu. Jūtama Burtnieka elpa. Rit pēdējā tās dienas nometne, kur trenē suņus glābšanā uz ūdens.

— Dā­li­jas mūžs ar re­tiem iz­ņē­mu­miem nav garš. Pe­o­ni­jām gan, pat 50 ga­dus. Bet dā­li­jai daudz īsāks. Re, šķir­nī­te Vul­kāns gan vēl no 1948. ga­da, — ie­pa­zīs­ti­not ar sa­vu ko­lek­ci­ju Vai­da­vas pa­gas­ta Mež­vi­dos, stās­ta se­lek­ci­o­nā­re Ri­ta Za­ļais.

— At­ve­da ma­ni uz kū­ti­ņu un tei­ca: da­ri! — tā sā­ku­mu sa­vai mē­be­ļu gald­nie­ka darb­nī­cai ceļ­ma­lā ne­tā­lu no Burt­nie­ka at­ce­ras Inārs Luk­ja­novs. Meis­tars Ma­tī­šos ir ie­nā­cējs. Pil­sē­tā dzī­vot ne­pa­tī­kot, jo par to, ka vie­nam vai­rāk, ot­ram ma­zāk, asu emo­ci­ju tur ne­trūk­stot. Lau­kos mie­rī­gāk. Tā­da, lūk, iz­vē­le.

Ke­fī­ram (2,5%) zel­ta me­da­ļa, svies­tam (82%) — sud­ra­ba. Aug­stu no­vēr­tē­tie ak­ci­ju sa­bied­rī­bas Val­mie­ras piens ra­žo­ju­mi god­al­go­ti Lat­vi­jas pien­saim­nie­ku cen­trā­lās sa­vie­nī­bas nu­le or­ga­ni­zē­ta­jā kon­kur­sā, ku­rā ti­ka no­teik­ti Lat­vi­jā ra­žo­tie vis­la­bā­kie pie­na pro­duk­ti.

Dik­ļiem pie­stāv bēr­nu ča­las, fan­tā­zi­ja (Vi­ka parks!) un mū­zi­ka. Un, ja par gal­ve­na­jiem va­ro­ņiem tik pie­pil­dī­tā aiz­ejo­šās va­sa­ras sau­lai­nā die­nā kļūst pa­vi­sam ma­zi bēr­ni — div­ga­dī­gie, trīs­ga­dī­gie un vi­ņu ma­zie brā­lī­ši un mā­si­ņas — pār­steig­ti un ie­prie­ci­nā­ti arī vi­ņu ve­cā­ki. Tā­da no­ska­ņa val­dī­ja, tie­ko­ties par ra­do­ša­jām darb­nī­cām no­sauk­ta­jās no­dar­bēs, ko va­da Val­mie­ras mū­zi­kas sko­las pe­da­go­ģes Ani­ta Mo­ro­zo­va, In­ga Zir­ne un Ine­se Liec­kal­ni­ņa.

Pa­tī­ka­mas pār­mai­ņas ar paš­val­dī­bas at­bal­stu ša­jā va­sa­rā ie­gu­vu­si Burt­nie­ku pirms­sko­las iz­glī­tī­bas ie­stā­de. Tās va­dī­tā­ja Lin­da Sē­ne ar lep­nu­mu stās­ta, ka, pirm­kārt, dār­ziņš ti­cis pie jau­na jum­ta se­gu­ma, kas sa­vu lai­ku bi­ja go­dam no­kal­po­jis:

Sar­mī­te Pēr­ko­na sa­vā mā­jī­ga­jā dzī­vok­lī­tī Burt­nie­kos, Par­ka ie­lā, at­vai­no­jas: esot vēl ne­pa­beigts re­monts, tā­pēc viss ju­ku ju­kām. To­ties bei­dzot va­rē­šot vir­tu­vi ie­kār­tot, kā vē­las un par ko il­gi sap­ņots. Bū­šot la­ba ce­peš­krāsns, cep­šot tor­tes...

Po­li­jā 6. starp­tau­tis­ka­jā folk­lo­ras fes­ti­vā­lā Bran­skā pie­da­lī­jās arī Ma­tī­šu tau­tas de­ju ko­lek­tīvs Līk­sme.

(No sa­ru­nas ar Zem­nie­ku sa­ei­mas priekš­sē­dē­tā­ja viet­nie­ci Mai­ru Dzelz­­kalē­ju)

— Gai­dīt līdz 2020. ga­dam, kad mums būs pu­se no Ei­ro­pas zem­nie­ku tieš­mak­sā­ju­miem — tas ir, mai­gi iz­sa­ko­ties, ne­pie­die­nīgs pie­dā­vā­jums,— sa­šu­tu­si ir Mai­ra Dzelz­ka­lē­ja. Tie­kot zī­mē­tas da­žā­das shē­mas un prā­tots, kas va­rē­tu no­tikt, ja tik­tu pie­ņemts bē­dī­gā­kais va­ri­ants. Pār­ori­en­tē­ties uz ci­tu uz­ņē­mēj­dar­bī­bu, ja lauk­saim­nie­cī­bā ne­vei­cas, nav vieg­li...

— Tik­ko ie­rau­gu tir­gū pir­mās be­kas, zi­nu, ka jā­do­das uz me­žu,— vien­ne­dēļ zi­ņo­ja sē­ņo­ša­nas azar­ta pār­ņem­ta pa­zi­ņa. Dažs uz tir­gu do­das, lai tik­tu pie gar­šī­gas be­ku vai gai­le­ņu mēr­ces, cits pa­vē­rot, kas ir se­zo­nas nag­la. Tir­gus ir sē­ņo­tā­ju ba­ro­metrs, kas tiek pē­tīts un uz­ma­nīts.

(No sa­ru­nas ar Pār­ti­kas un ve­te­ri­nā­rā die­nes­ta (PVD) Zie­meļ­vid­ze­mes pār­val­des va­dī­tā­ja viet­nie­ci Lin­du Ug­la­no­vu)

— Kā va­sa­ra ie­tek­mē pār­ti­kas uz­rau­gu darb­die­nu?

— Kar­stums, vai­rā­kas ar to un ne ti­kai ar to sais­tī­tās pro­blē­mas li­ka vai­rāk strā­dāt — pār­bau­des tur­pi­nā­jām ār­pus ie­ras­tā dar­ba lai­ka, arī svēt­die­nās. Va­sa­ra pa­gā­ja, in­ten­sī­vi rau­jo­ties. Ie­vē­ro­jām, ka pēc pulk­sten pie­ciem sā­kas ne­pa­tī­ka­mais: šķiet, ar pār­ti­ku sais­tī­tie uz­ņē­mē­ji bi­ja pie­ra­du­ši, ka mēs strā­dā­jam tra­di­ci­o­nā­li ti­kai līdz pie­ciem... Tas liek par daudz ko aiz­do­mā­ties. Sū­dzī­bas, ko sa­ņe­mam, ta­gad cen­ša­mies pār­bau­dīt pēc mū­su tra­di­ci­o­nā­lā dar­ba lai­ka. Ja ir sa­ņem­ti ie­bil­du­mi par ve­cu pre­ci, tad tie­ši pie­va­ka­rēs vis­bie­žāk to pār­do­ša­nā arī ie­rau­gām.

Ēve­les mui­žas ve­ca­jā klē­tī cels go­dā se­nās tra­dī­ci­jas. Tel­pa šim no­lū­kam sa­kār­to­ta, iz­man­to­jot vie­tē­jās rī­cī­bas gru­pā Zie­meļ­gau­ja pie­eja­mos lī­dzek­ļus. Ie­gūts vi­li­nošs pa­pil­di­nā­jums līdz­ši­nē­jai kul­tū­ras dzī­vei pa­gas­tā, va­rēs da­žā­dot ie­dzī­vo­tā­ju brī­vā lai­ka ie­spē­jas. 

Dī­zeļ­deg­vie­las uz at­vieg­lo­ju­mu no ak­cī­zes ir pie­teikts vai­rāk ne­kā li­mits at­ļauj, zem­nie­kus in­for­mē Lauk­saim­nie­cī­bas at­bal­sta die­nes­ta di­rek­to­re An­na Vī­to­la-Hel­vi­ga un se­ci­na: var rē­ķi­nā­ties, ka būs ma­zāk ne­kā pērn, jo arī li­mits ir ma­zāks.

Reti gadās, ka izstādē ar saviem darbiem piedalās māte un meita — Rencēnos Inārai audumi, Anetei pērļu rotas.

Pleskavas gadskārtējās svinībās — kopš pilsētas dibināšanas aprit 1108 gadi — piedalījās Valmieras pašvaldības domes izpilddirektors Jānis Baiks un viņa vietnieks Aigars Vītols.

Valmieras pagasta Viestura laukumā ierīkots jauns moderns rotaļlaukums jeb rotaļu āra komplekss.

Izsolē uzvar AncesGadskārtējā notikumā, šoreiz Aitu dienās 2011, Jeru pagasta Klimpās bija vairāk nekā 400 dalībnieku un interesentu.

— Lai nostiprinātu mūsu draudzību, mēs parakstām šo partnerības aktu, apņemoties arī turpmāk paplašināt Valmieras un Halles (Vestf.) sakarus un sekmēt sadarbību kultūras, izglītības, saimnieciskajā, sociālajā un pārvaldes jomā, apzinoties, ka miers un sociālais progress Eiropā balstās uz cilvēku savstarpējo izpratni, saticību un cieņu, — teikts svarīgajā dokumentā — sadarbības līgumā,...

— Canisterapijas nometnē Ilavā, Polijā, mācījāmies, kā ar īpaši apmācītu suni var palīdzēt cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, — stāsta Latvijas kinoloģiskās federācijas (LKF) sociālo programmu atbalsta grupas vadītāja Inguna Tihomirova. Regulāras mācības notiek ar LKF sadarbības partneru Polijas canisterapijas biedrības atbalstu.

No sarunas ar Latvijas aitu audzētāju asociācijas  valdes priekšsēdētāju Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociēto profesori Dainu Kairišu