Jānis Kapustāns

Pa­gā­ju­šo pirm­dien, 31.jan­vā­rī, Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bas val­stu lī­de­ri Bri­se­lē kon­cep­tu­ā­li vie­no­jās pa­rak­stīt jau­nu ES lī­gu­mu par ko­pē­ju fis­kā­lo dis­cip­lī­nu.

Pē­dē­jā lai­kā pa­slik­ti­nā­ju­šās Un­gā­ri­jas at­tie­cī­bas ar Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bu. La­bē­ji kon­ser­va­tī­vā prem­jer­mi­nis­tra Vik­to­ra Or­bā­na dar­bī­ba iz­sau­ku­si gan Bri­se­les amat­per­so­nu ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu, gan arī starp­tau­tis­ko me­di­ju asu kri­ti­ku. Kas tad no­tiek Un­gā­ri­jā, vai šiem no­ti­ku­miem var vilkt lī­dzī­bas arī ar Lat­vi­ju?

Vē­lē­ša­nu no­ri­se Krie­vi­jā, ne­ņe­mot vē­rā ofi­ci­ā­los re­zul­tā­tus, uz­rā­da ie­dzī­vo­tā­ju lie­lu ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu ar Pu­ti­na re­žī­mu — šis ap­zī­mē­jums daudz pre­cī­zāk rak­stu­ro pa­stā­vo­šās va­ras at­tie­cī­bas Krie­vi­jā, jo pre­zi­dents Med­ved­jevs ir ti­kai Pu­ti­nu aiz­se­dzo­ša iz­kārt­ne, kam drīz jā­krīt. Šā­du šmauk­ša­nos po­li­ti­kas eks­per­ti mēdz dē­vēt par va­dā­mo de­mo­krā­ti­ju. Līdz šim tā­du valsts pār­val­des mo­de­li ak­cep­tē­ja lie­la da­ļa ie­dzī­vo­tā­ju, jo kopš 1998. ga­da krī­zes Krie­vi­jas eko­no­mi­ka pie­dzī­vo­ju­si aug­šup­ejas ilū­zi­ju, kas bal­stās uz naf­tas, gā­zes un ci­tu izej­vie­lu aug­sta­jām ce­nām.

Ir sā­ku­sies pa­rak­stu vāk­ša­na par krie­vu va­lo­du kā ofi­ci­ā­lu va­lo­du Lat­vi­jā. Pār­fra­zē­jot se­ri­ā­lu par zvaig­žņu ka­riem, vai sā­cies im­pē­ri­jas uz­bru­kums?

Pa­gā­ju­ša­jā otr­die­nā Ki­je­vā uz sep­ti­ņiem ga­diem cie­tu­mā ti­ka no­tie­sā­ta Jū­li­ja Ti­mo­šen­ko — bi­ju­sī Uk­rai­nas prem­jer­mi­nis­tre un t. s. oran­žās re­vo­lū­ci­jas vie­na no va­dī­tā­jām. Ie­spē­jams, ka, si­tot aug­stu vil­ni Lat­vi­jas iekš­po­li­tis­ka­jām kais­lī­bām, mū­su val­stī šis Uk­rai­nas no­ti­kums nav iz­pel­nī­jies tā­du ie­vē­rī­bu, kā­du tas pēc sa­vas bū­tī­bas bū­tu pel­nī­jis. Kas tad īs­ti no­ti­cis? Kā vēr­tēt šo prā­vu?

Da­ži «Sa­ska­ņas cen­tra» lī­de­ri iz­vir­zī­ju­ši tē­zi «oku­pā­ci­ja bi­ja, bet oku­pan­tu nav». Cen­šo­ties tikt jau­na­jā Lat­vi­jas val­dī­bā, šie po­li­ti­ķi un vi­ņu at­bal­stī­tā­ji, pie­mē­ram, laik­rak­sta «Die­na» ko­men­tē­tājs S. Točs, mē­ģi­na vei­dot it kā neit­rā­lu po­zī­ci­ju — lai, tē­lai­ni sa­kot, vilks bū­tu pa­ē­dis, bet ka­za arī dzī­va. Kā vēr­tēt šā­du ini­ci­a­tī­vu?

Paš­laik sa­bied­rī­bā un me­di­jos ri­si­nās pla­šas dis­ku­si­jas par ei­ro sta­bi­li­tā­ti. Pa­tie­sī­bā ne­viens no gud­ra­jiem eko­no­mis­tiem ne­var pa­re­dzēt, kas no­tiks tā­lāk un vi­ņu vie­dok­ļi ir ti­kai mi­nē­ju­mi.

Vai­rā­kas nak­tis no­ti­ka jau­nie­šu veik­ti grau­ti­ņi Lon­do­nā un vēl vai­rā­kās ci­tās An­gli­jas pil­sē­tās. Kā kaut kas tāds bi­ja ie­spē­ja­mi Lon­do­nā — se­nas de­mo­krā­ti­jas met­ro­po­lē ar la­bi strā­dā­jo­šu po­li­ci­ju?

Pagājušās sestdienas vēlēšanām ir pievērsta plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības liela uzmanība, tāpēc šoreiz vairāk par Vidzemes vēlēšanu apgabalu.

Katoļu baznīca Latvijā vienmēr ir bijusi aktīva sabiedrisko un politisko procesu dalībniece. 1917. gada Latgales apvienošanas kongresā katoļu baznīcas pārstāvji, piemēram, Francis Trasuns un Jāzeps Rancāns, aktīvi atbalstīja Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Pēc Latvijas Republikas izveidošanas katoļu baznīcas pārstāvji aktīvi piedalījušies sabiedriski politiskajos procesos. Bīskaps Jāzeps Rancāns kļuva par Saeimas priekšsēdētāja biedru. Viņš neatbalstīja 1934. gadā nodibināto K. Ulmaņa režīmu, tāpēc viņam piemēroja mājas arestu. Vācu okupācijas laikā J. Rancāns darbojās Latvijas Centrālajā padomē, kas pēc kara turpināja darbu trimdā. Pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa nāves viņš pildīja Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta pienākumu trimdā. Arī pēc neatkarības atjaunošanas katoļu baznīcai bijusi spēcīga ietekme. Piemēram, 2003. gada referendumā katoļu baznīca skaļi pauda atbalstu Latvijas dalībai Eiropas Savienībā.