ROBERTS TUŠA

Nesen  no kāda satiksmes  uzraudzītāja dzirdēju ziņu, ka Valmierā esot notikusi un gandrīz jau  pabeigta šoferu un citādu braucamlīdzkļu vadītāju pāraudzināšana. To kopīgiem spēkiem un vienotā ierindā, nodarbojoties ar ielu cītīgu šķērsošanu pa gājēju pārejām un pie luksoforu zaļajiem signāliem, esot panākuši  kājām ejošie  valmierieši. Viņus vietējie braucēji nu jau tā respektējot, ka, satiksmes plūsmā  dažus nerespektētājus  pamanot, tūdaļ var secināt, ka brauc nevalmierietis. Dzird pat  ierosinājumus valmieriskos šoferu pāraudzināšanas paņēmienus un prasmes popularizēt arī tuvējā apkaimē. Tādai vajadzībai jau tiekot  pulcināti brīvprātīgie, kas, maskējušies par tūristiem, došoties pastaigās pa Cēsu, Limbažu un citu pilsētu ielām.

Vasara ir gaismas un  pozitīvi lādētas enerģijas tveršanas laiks. Tāpēc jau visi, kam to vien atļauj darba rūpes un  paša noteikšana, steidz atvaļinājumu vadīt pie dabas krūts jūnijā vai jūlijā. Kad  nu šī vasara ir ar sauli paskopāka, kad apnīk ogošana vai sēņošana, atvaļinājuma lietderīgai vadīšanai ir jāizmanto citi piedāvājumi.

Valmieriešu tik vienota satraukšanās un protestēšana, aizstāvot Vecpuišu parka kokus pret izciršanu,  pēc vēsturnieku  vērtējuma esot pielīdzināma vien zviedru laikiem, kad vietvaldis esot gribējis  te aizliegt kazas turēt. Toreiz, daudzbalsīgi protestēdami, valmierieši  tiesības pilsētā kazas turēt ir nosargājuši, tagad, šķiet,  arī būs nosargāta lielākā daļa no parkā izcirst sākotnēji paredzētajiem turpat vai 100 kokiem.

Ja vēl ne visā Latvijas dabā, tad vismaz jau  Valmieras dabā ne tikai katrai augu, bet arī dzīvnieku sugai  nu jau ir sava vieta un teikšana. Priedes aug pie Stāvajiem krastiem, ozoli parkos, liepas alejās, bet sirmie vītoli dodas uzbrukumā daudzās dziedāšanās izslavēto ievu teritorijām. No Āžkalna ezeriņa pa Rātsupīti, sēklu izkaisīšanai izmantojot  palus, arī pilsētā cenšas ielavīties latvāņi…Stirnas iemīļojušas pļavu pie Elku kalniņa,  mežacūku klaiņošana pamanīta Kaugurvērī, bebriem zobu asināšanai atvēlēta atteka pie Dīvalu kapiem un    Gaujmala. Tomēr, lai arī šīs teritorijas Valmieras  kartē kādai no sugām rādās pat piederīgas, neviena no  tām nav nosaukta ne par Latvāņu upi, Stirnu pļavu, pat par Bebru atteku ne.

Kā jau vēstīts, Valmierā sākta ielu nosaukumu jaunu plāksnīšu izlikšana. It kā atbilstoši Ministru kabineta jau 2012. gada 10. janvārī pieņemtajiem noteikumiem Nr. 50 personvārdu rakstīšana ielu nosaukumos nu esot  darāma  ar vārdu un uzvārdu pilnā  tā garumā.

Kamēr daudzviet Valmierā par teritorijas sakopšanu dažuprāt pat pārāk centīgi domā, tikmēr citviet pagaidām vēl līdz galam nenoskaidrotu ieceru vārdā ir uzsākta  teritorijas mērķtiecīga degradēšana. Var pat teikt, ka nežēlīga apvainošana. Tā dikti apvainojies pret pilsētas tēviem un, iespējams, vēl vairāk pret pilsētas mātēm šobrīd jūtas Gaujas krasts starp tiltu un mūzikas skolu. Viņam vēl prātā tālie gadi, kad te no pagrabiņa Dzidras tante, pat neprasot stiprus papīrus, bet visus valmieriešus labi pazīstot, ne tikai pieaugušo pārīšiem, bet arī puikāniem par kapeikām laivas iznomāja (lejup pa Gauju gan tālāk par dzelzīti braukt nedrīkstēja, jo citādi puikāniem varēja pietrūkt spēka atpakaļ atairēt!).

Ar motoru rūkšanu, trimmeru dūkšanu un vīstošas zāles smaržām aizčab laiks, kad Valmierā ne visās pļaviņās un graviņās pie teikšanas bija sakoptība. Nu jau dažviet pat jāsāk domāt, vai netiek pļauts pārāk bieži, jo dažai zālienei jau  pietuvojusies izkalšana. Kā jau dziļi nacionāla pilsēta esam tikuši vaļā ( vai vismaz cenšamies sevi par to pārliecināt) no tādas tautiskajiem zālājiem svešas sugas kā  latvānis.

Beidzot ir noticis ne vien šī mēneša, pat ne gada, bet vēl pagājušajā gadu tūkstotī vairākkārt rosināts notikums. Bez atvadu runu teikšanas un sērīgas dziedāšanas nebūtībā ir aizgājusi viena no Valmieras Kārlienas daļas vēsturiskajām celtnēm — koka būve, spoku nams vai dzīves vietu nedeklarējušu personu  īslaicīga  apmešanās mītne — Stacijas ielā 46.

Par to, ka dažos mēnešos gandrīz  jau iztērēta visa nauda, kas valsts budžetā šim gadam bija iedalīta neparedzētiem gadījumiem, ir satraukušās daudzas pašvaldības. Šķiet, ka arī Valmieras, jo tieši no šīs naudiņas parasti sedz zaudējumus, kas pašvaldībām rodas no ledus nepareizas kušanas, projām iešanas un citiem ar paliem vai plūdiem radītiem zaudējumiem. Teiksit, ka šopavasar taču vismaz Gaujā pat ledus iešanas nebija, kur nu vēl plūdi un upes iziešana no ierastās gultnes. Tur jau ir tas trakums, ka arī plūdu nebūšana pilsētai būs radījusi ne jau mazos zaudējumus.

Ziema, kurai atbilstoši kalendāram un ziemas likstu novēršanas grafikam bija jābūt klāt jau krietni pirms gada nogales, kārtējo reizi aizkavējās.  Sajukšanu  īstenībā radīja tas, ka ziema jau pabija  laiciņu pirms Ziemassvētkiem.   Tad sētniekiem  izdalīja lāpstas, ielu stūros  vairāk nekā 80 kastēs kaisīšanai saveda smiltis, ierūcināja ietvju  tīrīšanai domātos traktorīšus un pārbaudīja  tīrīšanas birstu rotācijas ātrumu un slodzes.  Maršrutus A un B, un C, arī D un pat dažā F kategorijas ielā izpētīja brauktuvju ar pretslīdes materiāliem apstrādājošo tehnikas vienību komandieri...

Satraukta sieviete informēja, ka Valmierā kādā veikalā skanot zvirbuļu čivināšana un manīti arī paši zvirbuļi. Neviens pat nedomājot par šo putnēnu ārā dzīšanu.

Starp daudzām un dažādām šanām pat ļoti atšķirīga ir lašu nārstošana. Tas ir laiks, kad šīs lielās, no jūras upē ienākušās zivis upju straumēs ir labi pamanāmas, dažviet, šķiet, tīri vai ar roku aizsniedzamas. Dabas draugi steidz uz lašu  vērošanu, bet alkatīgie malu zvejnieki — uz šo skaisto zivju  nomušīšanu.