Balss ir unikālākais instruments

LAIMA KRUMHOLCE: «Noteikti pieminiet, ka bērnu muzikālajā audzināšanā liela nozīme ir visiem Valmieras Mūzikas skolas pedagogiem, un īpašs paldies par sadarbību mūsu koncertmeistarei Līgai Ivānei.» Jāņa Līgata foto

Kā sākās jūsu ceļš uz mūziku?Biju maza meitene — trīs, četrus gadus veca. Uz soliņa sēdēja vecs vīrs un spēlēja bajānu. Ar interesi vēroju viņa sastrādātos, līkos pirkstus veikli slīdot pa instrumenta pogām, bet man likās — podziņas palēcās pretī viņa pirkstu galiem, un no katra pieskāriena nāca brīnumskaista melodija.Un tad uzradās brīnums — radio. Tas nu skanēja visu dienu. Protams, dziesmas raidīja galvenokārt krievu valodā, tikai nedaudz latviski — par mūsu plašās dzimtenes varenību. Tad padomju vara atļāvās atskaņot arī opermūziku. Tajā es burtiski peldējos! Kad paaugos, vecāki stāstīja, ka pavisam maziņa es jau esmu varējusi precīzi trallināt līdzi vairākas operu melodijas. Tad kādu dienu ieradies onkulis no vietējā radio un sacījis: «Atnāc, bērniņ, pie mums un nodziedi mīļāko dziesmiņu!»  Un es esot droši rāvusi vaļā: «Ciku, caku, caku, šuju lellei jaku...». Apmēram  astotajā klasē stingri nolēmu mācības turpināt Cēsu mūzikas vidusskolā (tolaik jau dzīvojām šaipusē). Pati biju ārkārtīgi laimīga, ka zinu, kādu ceļu iešu. Tajos laikos svešu tautību māksliniekus maz dzirdējām, bet pārstāvjus no tautām, kas skaitījās cietušas no kapitālisma, drīkstējām klausīties. Piemēram, Polu Robsonu. Cik burvīgs bass viņš bija! Tiesa, nevarēju iedomāties, kā šis dziedātājs izskatās. Domāju, ka viņš ir ļoti skaists cilvēks, ja tā var dziedāt. Māksla arī dara cilvēku skaistu, tāpēc neticu, ka Saljeri noindējis  Mocartu. Vai arī pati vēlējāties kļūt par dziedātāju?Par dziedātāju nekļuvu, lai gan skolotāji teica, ka man laba balss, un mudināja mācīties tālāk. Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā pie dažādiem pasniedzējiem apguvu diriģēšanas un vokālās prasmes. Pamatu pamatus un nojēgu par balss uzbūvi un darbību es ieguvu no skolotāja, operetes solista Kārļa Šteinberga. Viņš regulāri divreiz nedēļā mēroja ceļu no Rīgas uz Cēsīm, un es ļoti novērtēju viņa ieguldījumu manas balss pilnveidošanā — skolotājs bija stingrs un mērķtiecīgi prasīgs. Tālāk, varētu teikt, 46 gadu garumā mani skolojis darbs un dažādi pašizglītošanās veidi.Domāju, ka ne visi, kas beiguši mūzikas augstskolu, var kļūt un kļūst par vokālajiem pedagogiem. Arī no ļoti laba dziedātāja nesanāk pedagogs un otrādi — no pedagoga labs dziedātājs. Es neko nenožēloju, jo man savs darbs ļoti patīk.Man vispār ir izcili laimējies, ka savu hobiju varu apvienot ar darbu. Uz skolu vienmēr eju ar prieku un strādāju no sirds. Ir gan bijuši brīži, kad esmu uzņēmusies pāri saviem spēkiem. Izrādās, ka arī tā hobija nevar būt par daudz... Kādi ir jūsu audzēkņi?Uz mūzikas skolu atnāk ne tikai talantīgie. Vecāki reizēm pārvērtē bērnu spējas. Bet, ja jau pirmajā gadā kāds var precīzi nodziedāt melodiju, tas dod lielu gandarījumu — nav velti strādāts. Kur tad nu vēl, ja atnāk talantīgs audzēknis! Labu dziedātāju mums Latvijā daudz, un vairums atrod savu vietu — cits kādā korī, cits ansamblī, cits solo dziedāšanā. Tas vien, ka cilvēka dzīvē joprojām mūzikai ir vieta, bagātina. Vai bieži laimējas dzirdēt ko īsti perfektu?Par īstām pērlēm un māksliniekiem esmu sev atradusi norvēģieti Siselu Kirkebū, itāli Lučiano Pavaroti, amerikāni Polu Robsonu — viņi ir cilvēki, kurus Dievs apveltījis ar dabas dotu talantu. Arī mūsu mazā Latvija izauklējusi izcilus dziedātājus — Ingu Kalnu, Elīnu Garanču, Egilu Siliņu, Maiju Kavaļevsku, Intaru Busuli, Daumantu Kalniņu, Ievu Kerēvicu. Varam tikai lepoties par to.