Lai gan šī grāmata pēdējā laikā ir visvairāk pirktā un pirmajā tirāžā jau izpirkta, tieši par to (tāpat kā bieži ar citām grāmatām) saruna atvēršanas reizē iznāca pieklusināta, jo nesen izdoto grāmatu bija lasījuši vien daži uz tikšanos atnākušie (bibliotēkā arī ir tikai divi šīs grāmatas eksemplāri, uz kuriem lasītāju rinda jau stiepjas vai pāris mēnešu garumā). Tādēļ saruna vairāk bija gan vispār par stāstu stāstīšanu, grāmatu rakstīšanu, gan par pēdējā laika literārās vides aktualitātēm.
Stāstīšana un evolūcija
Ievadā rakstnieks ar nelielu humoru (tas bija visā sarunā) teica, ka tovakar te klātesošie visi ir iekļāvušies kultūras procesā, kā oficiālos dokumentos šādus pasākumus reģistrējot Kultūras ministrija. Tad nu it kā šī procesa ietvaros Jurģis mūs tūdaļ aizvadīja ekskursijā vismaz 40000 gadu senatnē, kad cilvēki, vēl pirms bija iemācījušies izaudzēt pārtiku, pieradināt lopus, cits citam sāka stāstīt par pasaulē pieredzēto.
«Spēja klausīties stāstus un tos stāstīt ir pamats, kas cilvēku padarīja par dzīvības evolūcijas uzvarētāju. Uzvarējām pat neandertāliešus, lai gan tie fiziski bija daudz spēcīgāki. Taču viņi neprata stāstus stāstīt un tāpēc nespēja cits citam padomus dot, kā skarbos apstākļos izdzīvot. Arī starp cilvēkiem vairums vēl daudz ko nemācēja, bet atnāca svešinieks un stāstīja, kā citur dara. Tā nu arī tagad katrs no mums jau no dzīves pirmajām dienām sākam cits citam kaut ko stāstīt.
RAKSTNIEKS UN VIŅA JAUNĀ GRĀMATA. Saruna tovakar bibliotēkā gan bija ne tikai par to. Ārijas Romanovskas foto