Sagaidītais sniega prieks
To, ka jaunieši un bērni ir burtiski pēc sniega priekiem izsalkuši, apliecina ar slīdošiem nobraucamiem pilni pakalni.
To, ka jaunieši un bērni ir burtiski pēc sniega priekiem izsalkuši, apliecina ar slīdošiem nobraucamiem pilni pakalni.
Iespējams, lai daļēji kompensētu bargos aizliegumus, pērn ar grozījumiem «Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma» 37. pantā tika atļauts vismaz partiju dibināšanas sapulces sasaukt un noturēt attālināti, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.
Kad starp dažādajiem aizliegumiem noteikts arī diezgan dīvainais – nedoties uz labiekārtotajām dabas takām, bet pastaigas svaigā gaisā daudzi tomēr uzskata par veselīgam dzīvesveidam ļoti vajadzīgām, viņiem svētku dienās tādas iespējas piedāvāja Valmieras Tūrisma informācijas centrs. Tūrisma aktīvisti Valmierā bija iezīmējuši vairākas interesantas pastaigu takas.
Gada slieksnis ir pārkāpts. Ekonomisko norišu vērotāji nu vērtē, kāds bijis aiz sliekšņa palikušais. Daži jau steidz teikt, ka divtūkstošdivdesmitais izrādījies vissliktākais, kādu vispār šai paaudzei nācies piedzīvot.
Notikums ir vienkāršs: valdībā, kā tas Latvijā mēdz notikt pietiekami bieži, atkal nomainījies ministrs. Vajadzība pēc tādas maiņas radās, kad pēc šmuces – samelošanās par lūgumu nelikumīgi sagādāt Rīgas domes deputātu autostāvvietu caurlaidi — 12. novembrī no amata nācās atkāpties līdzšinējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem («Attīstībai/ Par!»).
Kad ir ierobežota iespēja tikt līdz tālām zemēm, daudzi meklē pastaigu takas Latvijā un arī atrod līdz šim ievērību maz nopelnījušas vai piemirstas dabas vērtības. Tā Facebook pamanījām burtniecieša Jāņa Bikšes fotogrāfijas, kurās viņš pēc pārgājiena ar ģimeni gar Sedas lejasteci bija fiksējis dižos Kangaru ozolus.
Spītējot Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, bezsniega ziemas untumiem, gan lauku sētās, ciematos, gan pilsētās Ziemassvētkus tomēr sagaidīt priecīgus un Jauno gadu daudz cerīgāku mūs aicina krāšņi rotātās egles.
Ir tāda darbības vārda pamatforma kā nenoteiksme. Tā darbību tikai nosauc bez laika un personas norādēm, atbild uz jautājumu – ko darīt?, bet nedod nekādas norādes – kā darīt?
495 kvadrāti Latvijas kartē
Jau diezgan banāls kļuvis no dažādām tribīnēm skanošais apgalvojums, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē un mums ir ļoti daudz zaļo, dabisko bagātību. To, cik šie apgalvojumi ir pamatoti vai tomēr dažkārt arī krietni pārspīlēti, mēģina noskaidrot Latvijā pirmo reizi notiekošā, tiešām lielas teritorijas aptverošā vērienīgā dabas vērtību apzināšana – dabas skaitīšana.
Vakar Saeima jau sesto dienu turpināja skatīt 2021. gada budžeta likumprojektu paketes. Kad iepriekšējā nedēļā deputāti bija paguvuši izskatīt 28 budžeta likumu pavadošos likumprojektus, vakar debates sākās par galvenajiem dokumentiem — likumprojektu «Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2021., 2022. un 2023. gadam» un «Par valsts budžetu 2021. gadam». Par pirmo bija iesniegti 115 priekšlikumi, par galveno – 142.
Vakar Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība) valdībai sākās galvenais eksāmens darba turpināšanai: jau no rīta stundām Saeimas sēdē, kas atkal notika attālināti, otrajā – galīgajā lasījumā sāka skatīt likumprojektu par valsts 2021. gada budžetu un to pavadošajiem 28 likumprojektiem.
Māras upe
Krēslainajā novembrī, kaut vai tikai atmiņās vēlreiz pārstaigājot vasaras un rudens redzējumus, netieku projām no Gaujas. Dzejiskās un reālās pārdomās, pat diezgan fantastiskos pieļāvumos tīri subjektīvi sāku meklēt atbildi pat uz jautājumu, vai tomēr Gauja un nevis Daugava nav pelnījusi Likteņupes vārdu.
Vai horoskopu zīmes, planētu stāvoklis, zīlnieču kāršu izklājums, vai tomēr tikai ASV vēlētāju balsošanas biļeteni ir sakrituši tā, bet šī valsts nu var tikt pie jauna prezidenta – Džo Baidena no demokrātu partijas.
Ja tautas dziesmās ir teikts, aiz kurām eglēm saule naktīs guļ, par vēja atpūtas un danču vietām gan nevienu pantiņu neesmu atradis. Bet iepriekšējā nedēļā, viesojoties pie ĀRIJA RIŅĶA Valmierā, Rožu ielā, domājams, ka uzzinājām, kur atpūšas, rotaļājas un pat katrs uz savu pusi virpuļo, ja ne visi Valmieras, tad vismaz Burkānciema vēji.
Kad nu jau senajās 2002. gada Saeimas vēlēšanās Latvijas Zaļā partija un Zemnieku savienība veidoja kopīgu ZZS sarakstu, politisko norišu vērtētāji šaubījās, vai kas labs no tā var sanākt. Vispirms jau tādēļ, ka šo partiju programmās ir būtiski atšķirīgas nostādnes par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, videi draudzīgu saimniekošanu un attieksmē pret saudzējamiem, Latvijā vēl esošiem dabas retumiem.
Nepiekāpīgs, varbūt pat spītīgs ir Valsts prezidents Egils Levits. It sevišķi viņaprāt valstij tik būtiskā jomā kā latviešu valoda. Pats arī mēģinājis runās ne vienu vien jaunvārdu izmantot, viņš jau pagājušā gada 1. oktobrī Saeimai bija nosūtījis ierosinājumu noteikt 15. oktobri par Valsts valodas dienu.
Purvu «sačakarēšana»
No Latvijas teritorijas turpat 5 procentus aizņem purvi, kas tūkstošiem gadu ir veidojuši savu augu un purva dzīvi mīlošu dzīvību un dzīvībiņu valsti. Dabā viss bija dabiski, līdz cilvēki nesāka rakt grāvjus, lai purvus nosusinātu. Vietās, kur to darīja, lai iegūtu kūdru, darbi atmaksājās. Bet citviet ne purvs tika pievārēts, ne arī mežu vai tīrumu iekopt izdevās. Vienkārši sakot, purvi tika «sačakarēti».
Starp notikumiem, konfliktiem un Covid-19 aizvadītajā nedēļā ēnā palika paziņojumi par izcilā zviedru zinātnieka Alfrēda Nobela iedibināto prēmiju piešķiršanu. Kopš 1901. gada tās piešķir literatūrā, fizikā, fizioloģijā vai medicīnā, ķīmijā un miera stiprināšanā.
It kā lai kompensētu ar ķīmijas un modificētu gēnu palīdzību izaudzēto bieži vien jau pārāk nedabisko pārtiku, daudzi vismaz izvēlas dzert pēc iespējas dabiskāku ūdeni.
Rudenī pie mežābeles nevar nepamanīt, ka daudzi zemē sakritušie ābolēni ir putnu saknābāti. Acīmredzot, lai no serdēm izdabūtu sēkliņas.