Cik teiku, leģendu un arī mīļu atmiņu par Zilokalnu stāstīts, cik dziesmu par viņu skandināts, dzejoļu sacerēts! Daudzi no tiem cits no cita lielā atšķirtībā jau pagātnē bija palikuši vai tik tālu pasaulē aizklīduši, ka pat ceļu atpakaļ pie sava kalna nezināja.
Kad gulbji vēl nav aizlidojuši un lielos baros uzturas ne vien Burtniekā, bet arī lietavās pārplūdušos tīrumos, viņi mums vēsta, ka vismaz vēl trīs dienas sniegs pie mums nav gaidāms. Tad nu tiem, kas vēl nav paguvuši to izdarīt, ir pēdējais laiks atcerēties arī par mazāku putnu mājvietām – pavasarī vai jau iepriekšējos gados izliktajiem būrīšiem. Kamēr to iemītnieki gan nu jau labu laiku ir projām uz siltākām zemēm vai vismaz vietām, kur ir labākas barošanās iespējas, viņu būrīši gaidīt gaida cilvēku palīdzību.
Jau kopš 2018. gada Latvijas un Igaunijas kopprojekta «No pazemes ūdeņiem atkarīgu ekosistēmu vienota apsaimniekošana pārrobežu Gaujas-Koivas upju baseina apgabalā» (Est-Lat 62, GroundEco) ietvaros tiek veikti pētījumi Kazu gravā, kas atrodas šaipus Cēsīm Priekuļu pagastā. Igaunijā šāda paša rakstura pētījumi notiek Matsi avotu purvā netālu no Latvijas robežas, kur tiek vērtēta to mijiedarbība ar Koivas (Gaujas) baseina ūdeņiem.
Ceturtdien Rīgā LU Botānikas fakultātē notika Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2021. – 2027. gadam apspriešana. Lai gan daži šādi NAP pasākumi jau ir bijuši reģionos, šis bija iecerēts kā galvenais, noslēdzošais, jo apspriešana jāpabeidz jau 25. novembrī, lai plānu decembrī virzītu apstiprināšanai valdībā un Saeimā.
Var nodomāt, ka saknapinātajā, daudzus solījumus un pat dažus likumus nepildošajā 2020. gada budžeta portfelī atvēlot 4,5 miljonus eiro politisko partiju finansēšanai, valdība ir izdomājusi labu stratēģiju šī budžeta cauri dabūšanai Saeimā. Publiskajā telpā, ministru un arī deputātu izteikumos un pārspriedumos kaut kur otrajā vai pat trešajā plānā nu ir palicis satraukums par skolotāju, mediķu mazajām algām, brīvpusdienu atņemšanu bērniem, pat par teritoriālo reformu. Par gandrīz galveno tēmu nu kļuvuši kopā ar budžeta projektu iesniegtie grozījumi «Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā», kas paredz partiju finansējumu no valsts budžeta palielināt turpat vai septiņkārt. Šogad partijas no valsts budžeta vēl saņem vai jau ir saņēmušas vien nedaudz vairāk par 600000 eiro, bet nu ir iecere šo summu palielināt līdz 4,5 miljoniem eiro.
Bieži esam dzirdējuši par pasākumiem, kuros ir iesaistījušies jaunie reindžeri. Kas viņi ir?
«Likuma par budžetu un finanšu vadību» 21. pantā teikts: «Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 15.oktobrim iesniedz Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojektu paketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem». Tad nu vismaz šajā ziņā likuma paklausīgā valdība vakar ar budžeta projektu portfelī uz Saeimu sūtīja finanšu ministru Jāni Reiru.
Kad pēc Saeimas vēlēšanām un no KPV LV, JKP, Attīstībai/Par, VL-TB LNNK un JV tika sastiķēts pietiekams deputātu skaits, lai izveidotu jaunu valdību un kā pirmais iespējamais tās veidotājs tika nosaukts Jānis Bordāns no JKP, pat cerēju, ka nu būs valsti uz radikālām pārmaiņām virzošs premjerministrs. Tādas pārmaiņas jau arī vēstīja šīs partijas priekšvēlēšanu laikā izteiktie solījumi par bezkompromisa tiesiskumu un vēl daudz ko citu. Nu secinu, ka paldies jāteic tiem politiķiem, kuri J. Bordānu valdības vadītāja postenī neatbalstīja, lai netiktu sastrēbta karsta putra vispirms tiesiskumā.
Tālumnieks
Kad vēsturnieki pēta mūsu zemes vēsturi, ne vienreiz vien rodas jautājums – no kā gan senči pārtikuši? Viņiem taču nebija nedz kartupeļu, pupiņu, kāpostu, tomātu, gurķu, paprikas, nedz kukurūzas un vēl daudz kā cita, ko ēdienreizē galdā likt. Liela daļa no tagad tik ierastajiem dārzeņiem pie mums taču atceļoja no Kolumba atrastās Amerikas. Starp atceļotājiem īpaši gribu pieminēt ķirbjus, kurus pēc arheologu domām Peru dzīvojošie sākuši audzēt jau pirms 12 tūkstošiem gadu (mūsu teritorijā tad vēl tikai beidzās ledus laikmets un sāka ieceļot pirmie cilvēki). Atceļojuši līdz Eiropai, ķirbji pirmo vērtējumu esot guvuši klosteros, bet par atzītu pārtikas augu kļuvuši vien 17. gadsimtā. Uz mūsu pusi, visticamāk, toreiz moderno dārzeni uz savām muižām atveduši vācieši. Par to liecina arī «ķirbja» lielā līdzība vāciskajam «kurbis». Pēc tam ķirbis no muižām ātri vien, varētu pat teikt, aizripoja vai līdz katrai lauku sētai. Tur tas, pateicoties savu ziedu lieliskajām apputeksnēšanās spējām, cauri gadsimtiem ir gan vairojies, gan krustojies, radot pat gluži jaunas, tautas selekcionētas ķirbju šķirnes.
Vēsajā rudenī nārsto lašveidīgās zivis. Tādēļ no 1. oktobra ir noteikts šo zivju ķeršanas liegums. Latvijā savvaļas laši ir sastopami Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseinu upēs. Taču pēdējos 30 gados šī populācija ir ļoti samazinājusies. Zivju speciālisti vērtē, ka dabīgie Latvijas laši mūsu ūdeņos ir vairs tikai ap 15 procentiem (pārējie ir jau no zivjaudzētavām ielaistie). Tādēļ šo vēl dabīgo lašveidīgo zivju nārsta nosargāšana pēdējos gados kļuvusi ne vien par zivju aizsardzības inspektoru, dabas daudzveidības saglabātāju aktuālu uzdevumu, bet arī par katra godīga makšķernieka sirdsapziņas lietu.
Laikā, kad Latvijā iestājas vien astronomiskais rudens, bet naktīs termometri jau rāda pat vairākus grādus zem nulles, satraukties par globālo sasilšanu, šķiet, būtu pat nevietā. Taču, kā secinājuši zinātnieki, tieši šādas krasas temperatūras svārstības, līdz šim sen nepieredzēti karstuma viļņi un to pēkšņa, jau grūti prognozējama nomaiņa ar ļoti aukstām gaisa masām arī ir globālās sasilšanas sekas. Klimatiskie procesi ir zaudējuši stabilitāti. Kaut arī 2016. gada 22. aprīlī ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu valstis apņēmās noturēt vismaz līdz 2050. gadam pasaules vidējās temperatūras pieaugumu divu grādu robežās un šo nolīgumu ratificēja 185 valstis (arī Latvija), siltumnīcefekta gāzu emisijas turpina augt. Tiek vērtēts, ka, pat kopā ņemti, visu nolīgumu parakstījušo valstu pašreizējie plāni gāzu emisijas samazināšanā nespēs noteikto mērķi sasniegt. Turklāt ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis par viņa valsts izstāšanos no Parīzes nolīguma.
Nu jau sesto gadu Īrisa un Imants Vainovski Vaidavas pagasta «Lejas Bregžos» pulcināja Tautas lietišķās mākslas studijas «Māra» dalībnieces un citus ieinteresētos uz Māla svētkiem.
Ja ne no pasaules pirmsākumiem, tad katrā ziņā vairāk nekā pusgadsimtā, kopš esmu Valmierā, ne vien par katru lielāku, bet arī mazāku būvi, kas te iecerēta vai top, ir notikušas padziļinātas diskusijas: vai nu mums tādu vajag, varbūt bez tāda lielveikala vai cita objekta vispār varēja iztikt, par tādu naudu varēja uzbūvēt kaut ko citu – daudz praktiskāku utt.
Saeimai 5. septembrī sākot rudens sesiju, deputātus uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. Viņš iedibināšot tradīciju un izmantošot Satversmē paredzētās tiesības aktualizēt konkrētā laikā valstī risināmos vissvarīgākos jautājumus, lai, kā viņš teica, «virzītu uz priekšu dažus jautājumus, kas mūs tuvinātu modernai, ilgtspējīgai Ziemeļeiropas valstij».
Vairākkārt kandidējis uz Gada dzīvnieka titulu, bet līdz šim vienmēr kādas dižākas dzīvās radības izkonkurēts, apdzīvoto vietu tuvumā pietiekami bieži ir manāms it kā no bērnības pasaku grāmatām izkāpušais adatainais vīriņš – ezis.
Kad runājam par vērtīgo un nevērtīgo, to atšķiršanā līdz šim neko labāku par Marksa un Engelsa «Kapitālā» pausto atziņu neesmu atradis, proti, ka jebkura priekšmeta, arī būves vai cita darinājuma vērtību nosaka vien to lietošanas vērtība. Var no čuguna izliet vai citā veidā darināt milzīgu katlu. Taču, ja tādā katlā nav iespējams kaut ko vārīt vai kā citādi šo katlu izmantot, tad pašā būtībā milzu katlam vērtības nav, lai arī tā darināšanā ir tērēti materiāli, līdzekļi un darbaspēks.
Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»
Aiziet cilvēku mūži, mainās varas, bet kartēs, dažādos rakstos, arī cilvēku atmiņās ilgi paliek māju vārdi. Pat tad, kad šo māju vairs nav. Katrs mājas vārds nes līdzi vēsturi, kādu noslēpumu par tā izvēli un došanu. Bet reta mūsdienās būs vēl kādā lauku sētā paaudžu paaudzēs dzīvojusi dzimta, kurai senči ir atstājuši ziņu, kāpēc māja tieši pie tāda vārda tikusi.
Finanšu zinātājus un, iespējams, arī dažus politiķus ne pārāk pēkšņi, bet turpat 100 000 Latvijas citu iedzīvotāju gan pārsteidza paziņojums, ka ceturtdien, 15. augustā pl. 21, lai nepieļautu līdzekļu aizplūšana, ir apturēta «PNB bankas» darbība. Šajā bankā neviens no kontiem vairs nespēja izņemt ne eiro, nevarēja veikt naudas pārskaitījumus arī internetbankā, par pirkumiem veikalos nevarēja maksāt ar šīs bankas kartēm... Dažās pašvaldībās, ģimenēs, arī tirdzniecības vietās radās negaidīts haoss. Ne vienam vien no tiem, kuri bija finansistu pierunāti un jau arī kaut cik pieraduši visus maksājumus izdarīt bez skaidras naudas, tovakar nācās no veikala mājā doties pat bez maizes klaipa. Kur nu vēl biļešu pirkšana internetā uz brīvdienu koncertiem vai braukšanai pie radiem...
Kad Agita un Pēteris Tabūni iecerēja no pilsētu drūzmas prom tikt un pirkt māju laukos, bija vai puse Latvijas apbraukāta, līdz Rencēnu pagastā ieraudzījuši «Gaidas».