Birzgaļu dzimtas sāga. III
1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki, un nācās apmesties pie tēva Jura māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.
Kādu nakti klauvēja pie loga un paziņoja, ka ieradusies naktskontrole, aprakstīja mantu. Mamma ciemā interesējās, vai tiksim izvesti, jo klīdušas baumas. Priekšsēdētājs maldināja, ka ne. Bet 1949. gada 25. martā agri no rīta atkal dauzīja pie logiem un paziņoja, ka mūs izvedīs. Stundas laikā bija jābūt gataviem. Es tikko biju izslimojis masalas, māsa vēl slimoja, istabās bija izkārtas segas pret gaismu. Segās tika liktas drēbes un sietas paunas. Ienāca čekisti asiņainām rokām: bija kāvuši vistas un cūku „līdzņemšanai”. Palika rotaļu kuģītis ar kajīti un vilciens uz sliedēm. Tās bija manā mūžā pēdējās rotaļlietas.
1955. GADS. Daļa klases, skolnieki latvieši. Andrejs — priekšā pa labi. Foto no privātā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv