Brīnumi Mazsalacā un citur
Vai brīnums ir tad, kad no sīkas sēkliņas izaug puķe, vai tad, kad pavasarī viss saplaukst un sazaļo? Varbūt brīnums ir tas, ka cilvēki ar bezcerīgu diagnozi spēj ar apkārtējo mīlestību, pacietību un neatlaidīgu darbu atveseļoties? Vai ir cilvēki, kas spēj darīt brīnumus? Vai ticībai piemīt brīnumains spēks? Kā ar mīlestību — vai tā arī nav liels brīnums? Vai eksistē mums neredzami spēki, kas ir mums apkārt un ietekmē mūsu dzīvi? Kādēļ vienā vietā jūtamies labi, bet citā — slikti? Vai dzīvē notiek tikai nejaušas sakritības, vai arī eksistē brīnumains spēks, kas mūs vada un mums palīdz? Brīnumi notiek tikai pasakās, vai arī tie ir ap mums katru dienu? Un kā ar acīmredzamo – neticamo? Vai ir iespējams paveikt sākotnēji šķietami neiespējamo? Vai dzīvniekiem piemīt dziedinošas spējas? Vai mūsu zemapziņa ar mums izstrādā brīnumus? Varbūt kāds cilvēks mūsu dzīvē ir brīnums? Vai spēja brīnīties un ieraudzīt brīnumus ikdienā cilvēkam ir nepieciešama? Vai tiešām ir tā, kā teicis P. Koelju: «Ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu»?
Par šo un daudz ko citu runājām otrdienas pēcpusdienā Mazsalacas bibliotēkā, kur bija sapulcējušies Mazsalacas stāstnieki, lai dalītos savos brīnumu stāstos un runātu par acīmredzamo – neticamo. Paldies visiem, kas bija atnākuši, un prieks, ka brīnumainā kārtā vēl joprojām spējam atrast sevī motivāciju, lai reizi mēnesī nāktu kopā un stāstītu ausīm dzirdamus, neticamus stāstus...
ACĪMREDZAMAIS UN NETICAMAIS. Mazsalacieši ar brīnumu stāstiem bibliotēkā. Zanes Bergas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv