Brūce, kas nesadzīst
Svētdien Valmieras dzelzceļa stacijā pie piemiņas akmens 1949. gada pavasarī izsūtītajiem notika komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīts atceres brīdis. Kā parasti tajā runu teica Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, ziedus nolika Zemessardzes 22. kājnieku bataljona un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, dziedāja Valmieras Kultūras centra vīru koris Imanta.
Tomēr no visiem runātājiem šoreiz gribētu citēt Valmieras politiski represēto biedrības priekšsēdētājas Ārijas Kārkliņas teikto, kurā skopos vārdos skaudri un patiesi izstāstīta vesela tautas vēstures lappuse: «Ir atkal marts, 25. marts, Māras diena. Zemes mātes diena. Mums — sāpīgas atmiņas. Svešas varas, naida varas, nāca mūsu zemi ņemt. Jūgā dzina latvju tautu, latvju meitas, dēlus. Nakts. Mašīnu rūkoņa. Durvju dauzīšana. Suņu rejas un gaudas. Naida pavēles. Nesaprašana. Bērnu raudas. Vecāku klusēšana. Saiņu siešana. Maz laika — pusstunda, 40 minūtes. Mašīna gaida. Specreiss — ceļš uz staciju. Drēgns un mitrs. Lopu vagoni padoti. Apkārt klaigas, troksnis, sasaukšanās. Lamāšanās pāri visam svešā mēlē: ātri vagonos, durvis ciet! Sākas vilcienu riteņu duna. Tuvojas Rīgai. Jautājumi: kāpēc, uz kurieni, par ko? Rīgā, Šķirotavā, cilvēku vēl dalīšana — biļetes nav jāpērk, tikai jāsaspiežas ciešāk. Drīz jau Latvijas robeža. Tātad ilgs brauciens uz plašo Krieviju, Sibīriju. Ceļā meži, sādžas, būdeles. Zemes māte paņem savu daļu — veco opi un tanti, vēlāk — mazo zīdainīti. Tie paliek sliežu ceļa malā. Tālā ceļa galā — vergu tirgus. Pirmos spēcīgākos, jaunākos paņem. Paliek vārgie, slimie, mazākie. Tālāk iekārtošanās viesnīcās — kūtsgalos, izbuškās, pa četrām piecām ģimenēm katrā. Sākas kalpošana sociālisma idejām — smags darbs sasalumā, aukstumā. Izdzīvošanai jāpalielina darba normas, bet spēka pietrūkst. Visi strādā, domā, cieš, bet domā par Latviju, mājām, par atgriešanos dzimtenē. Ir ticība, cerības, ceļš mājup pēc sešiem, septiņiem gadiem. Arī dzelzceļa riteņu duna ir priecīgāka. Baikāls — Maskava — Rīga — Valmiera. Tikai savā mājā dažiem vietu nav. Sirds sāp, bet jādzīvo — ir taču cerība. Arī tagad ticam un ceram, ka Latvija vēl ilgi pastāvēs, jo simt gadi jau ir. Domājam visi kopā gaišas domas un sūtām savai Latvijai!»
Pasākums noslēdzās ar klātesošo kopīgi dziedāto valsts himnu Dievs, svētī Latviju!, pēc kuras atnākušie vēl nesteidza prom, bet kopā ar bērniem iededza piemiņas svecītes.
ZIEDU NOLIKŠANA. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv