Centies saprast Sniedzēnu kalnu

«Ik gadu martā es gāju pie piemiņas akmens, noliku ziedus... Man vajadzēja pētīt, lai izprastu, ko tieši man nozīmē Sniedzēnu kalns, ko tas ir nozīmējis tik daudziem Mazsalacas puses cilvēkiem,» sacīja Dainis Rasa, kurš ir uz simtiem lapu sarakstījis uzvārdus, māju nosaukumus un pierakstījis izsūtīto atmiņas. Viņš kartē iezīmējis dzelzceļa stacijas, no kurām sākās cilvēku sāpju ceļš. No Sniedzēnu kalna Mazsalacas puses izsūtāmo sarakstā ieliktie sirmgalvji, vīri spēka gados, sievietes, grūtnieces un bērni tika tālāk vesti uz Valmieras staciju. Tad ešelons viņus aizveda līdz Tomskas apgabalam. Arī Dainis ir Sibīrijas bērns.

«Es piedzimu 1949. gada augustā. Aizbraucu uz Tomsku, uz Asino rajonu, mammas puncī. Aizbrauca visi — tētis, tēva brālis, vecākie brāļi, bet es un māšele piedzimām Sibīrijā,» savas ģimenes likteņstāstu ieskicēja Dainis, bet tūlīt piebilda: «Un tikpat kuplā pulkā mēs visi atbraucām mājās! Es atbraucu, kad biju puika skolas vecumā.»

Pēc atgriešanās ģimene dzīvojusi Limbažu pusē, Dainis tur skolojies un strādājis, veidojis ģimeni un audzinājuši bērnus.

«Mums viņi pieci. Ilgus gadus bija jāstrādā, nebija laika ne vēsturi pētīt, bija laiks, kad to arī nedrīkstēja un vecāki vispār par Sibīrijas gadiem nerunāja. Uz dzimtas mājām mēs atnācām, kad Latvija atguva brīvību. Tepat ir mūsu «Braslas», netālu no Mazsalacas uz Ramatas pusi,» stāstīja Dainis, kurš bijis vēl tā sauktais Breša zemnieks, un ģimene jutusi arī to, kā ir saimniekot, kolhoziem jūkot, kā pašiem tikt galā gan ar zemes apstrādāšanu, gan lopiņiem, meklējot tā paša izslauktā piena notirgošanas iespējas.

DAUDZ JĀPADARA, lai nākampavasar, kad 25. martā Latvijā atskatīsies uz smagā izsūtījuma laika septiņdesmitgadi, arī mazsalacieši par saviem Sibīrijas bērniem varētu lasīt kādā izdevumā vai grāmatā, saka Dainis Rasa. Jāņa Līgata foto