Čiekuri – kadiķu un priežu meitas vai dēli
Kad nesen rakstīju par Briežmuižas lapegļu aleju un priecājos par tur saaugušajiem zaļajiem kadiķiem ar ļoti vērtīgo ogu pārpilniem zariem, kāda «Liesmas» lasītāja man jautāja, vai tad kadiķu ogas nav indīgas un vispār ir kaut kur izmantojamas. Atbildēju, ka pats diezgan daudz esmu apēdis, bet, kā redzams, vēl pie dzīvības esmu.
Ne vairāk par 50
Tomēr pēc tam gudros rakstos atradu atziņu, ka ar kadiķogām ir tāpat kā ar daudzām citām dabas veltēm: «Lietot var, bet vienmēr un visur jāievēro piesardzība un noteikta samērība vai robeža.» Tā nu gan tautas medicīnā, gan zinātnieku secinājumos kadiķim šī robeža nezin kāpēc noteikta līdz 50 ogām, ko drīkstot apēst dienā. Katra nākamā jau būšot par daudz vai pat dikti par daudz, jo kadiķogas satur spēcīgas eļļas, kas lielos daudzumos var izraisīt kuņģa un it sevišķi nieru darbības traucējumus. Vārdu sakot, lai arī kadiķogas, kad ir nogatavojušās tumši zilas, ļoti atgādina mellenes, tās, plūcot no krūma saujām, gluži kā sulīgās mellenes neēd un arī nemaz neieēdīsi, jo tām ir pārāk rūgta, pat nedaudz piparīga garša.
VĒRTĪBA. Čiekurs visvairāk spēka sevī sakrājis, tieši ziemu sagaidot. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv