Cieši turot dzimtas tradīcijas
Kopš tā laika, kad Valmieras kultūras nama vīru korī Imanta baritonos sēdējām blakus ar Aivaru, aizritējuši vairāki gadu desmiti. Nu atkal AIVARS GAILIS kļuvis par imantieti — gan vairs ne kā ierindas dziedātājs, bet jau kā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.
Izskatās, ka uz tevi var attiecināt teicienu (gan pēdiņās) par noziedznieku, kurš agri vai vēlu atgriežas nozieguma vietā. Kā notika šī atgriešanās?
Ļoti vienkārši — man piezvanīja virsdiriģents Mārtiņš Klišāns, ka Ivars Cinkuss meklē diriģentu, tad runāju ar Ivaru, un viņš piedāvāja vadīt šo kori. Protams, nebija viegli izšķirties, jo kur ir Rīga un kur Valmiera, bet tas, ka pirms 30 gadiem šeit ir dziedāts un ar šo kori strādājis mans brālis (Viesturs Gailis), nospēlēja savu lomu, lai uzņemtos šo darbu. Valmierā strādājis arī mans tēvs (LPSR Tautas mākslinieks Daumants Gailis, kora Valmiera dibinātājs), līdz ar to man ar Valmieru saistītas ļoti daudzas labas atmiņas.
...arī sievu šeit nolūkoji...
Jā, sieva noskatīta Valmierā.
Pa šiem 30 prombūtnes gadiem kurus korus esi vadījis un kurus vēl turpini vadīt?
Pēc brāļa esmu vadījis Universitātes sieviešu kori Minjona, kamēr tēvs bija korī Juventus, tikmēr viņa pēdējos trīs gadus biju tajā kormeistars, bet pārējais laiks man saistīts ar paša veidoto jaukto kori Dzīne Rīgā.
Vai tēva slava tev dzīvē palīdzējusi vai arī traucējusi?
Ir bijis visādi, bet kaut kā neesmu tik cieši piedomājis — traucē vai ne, jo dzīvoju savu dzīvi, strādāju savus darbus, un ir tā, kā ir.
AIVARS GAILIS Imantas mēģinājumā. Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv