Desmitnieks dzīvē nav pats svarīgākais
Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.
Kāds bija jūsu ceļš uz skolu, uz pedagoģiju — apzināts vai nejaušs, tā bija mērķtiecība vai apstākļu sakritība?
Smejos, ka esmu lauciniece pilsētā, joprojām tā jūtos, lai gan jau divdesmit gadus dzīvoju Valmierā. Esmu no Burtniekiem, mūsējais bija pirmais izlaidums Burtnieku vidusskolā. Esmu burtnieciete līdz galam! Par saviem pedagogiem varu teikt tikai vislabāko, viņi arī mani iedvesmoja kļūt par skolotāju. Mazajās klasēs mūs audzināja burvīga skolotāja Mirdza Goldberga, kas vēl bija mācījusi arī manu mammu, — viņa man parādīja, kādai jābūt mazo klašu skolotājai — gan stingrai, gan mīļai, jāprot komunicēt ar maziem bērniem, iemīlēt un iepriecināt viņus. Starp citu, mēs zinājām, ka svētkos viņai vienmēr skapī būs kāds našķis, pašcepts kārums mums...Tas ir arī viens no maniem principiem: iepriecināt. Katru gadu cenšos 1. septembrī pārsteigt katru bērnu ar apsveikumu, ikreiz citādu — pērn sestajiem bija ābolīši ar baloniem, šogad, domāju, būs pūcītes ar grāmatzīmi. Šuju, darinu vai kā citādi, un zinu, ka bērni to novērtē, kaut arī ne visi, tomēr — mācību gada beigās esmu redzējusi, ka tā lietiņa joprojām tiek izmantota, tās tiek krātas, un tas ir tik jauki! Pērn man bija sestie, viņiem tagad priekšā lielā dzīve un mazā skola paliek aiz muguras. Tie bija fantastiski bērni... bet man vienmēr paveicies ar bērniem!
Skolā arī aizrāvos ar mājturību, īpaši šūšanu, ļoti patika un vēl tagad patīk baltie darbi. Mums laikam vienīgajām Burtnieku vidusskolā izlaidumā bija pašu darināti tautas tērpi. Gribēju mācīties par šuvēju, biju pat kārtojusi dokumentus, lai iestātos 36. arodskolā, bet tad mācību pārzine Iveta Pole mudināja: tu darbojies ar maziem bērniem, vadi pasākumus, tev viņi patīk, ej mācīties uz Liepāju par skolotāju, tur tu gan dabūsi savus rokdarbus, gan varēsi strādāt ar maziem bērniem, tas ir tieši tev, tur varēsi radoši izpausties! Piedevām vēl mana māsīca tolaik jau studēja Liepājā matemātiku.
Tas viss kopā arī mani aizveda uz Liepāju, un nekad neesmu to nožēlojusi. Man ļoti patīk strādāt skolā. Lai gan — ir jau arī mieles, kad kaut kas neizdodas, negācijas, negulētas naktis, bērni ie teikuši: mamm, beidz, ej projām... Saku: nē, mīļie, tas ir tas, ko es gribu darīt, katra diena skolā ir jauna, citāda un interesanta.
PIRMS JAUNĀ SKOLAS GADA. Neierastā miera brīdī uz Rundāles pils kāpnēm — Valmieras Pārgaujas sākumskolas skolotāja ILZE BRICE. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv