Antra Lāce

Valmieras muzejā aizvadītās nedēļas nogalē atklātas divas mākslas izstādes: Andris Vārpa. Personīgi (tēlniecība un zīmējumi) un Ievas Kampes-Krumholcas Mēs nākam no viena koka (gleznas). 

...Ir septiņdesmitie gadi. Valmieriešu Irēnas un Jāņa Murīsu pašu spēkiem celtajā mājiņā  Austrumu ielā sava vieta arvien atvēlēta dekoratīvo augu stādiem, īpaši mežvīteņiem, kas Latvijā strauji kļuvuši populāri, arī Valmierā. Noņemšanās liela, bet ne pacietības, ne mīlestības nepietrūkst: puķkopība ir abu lielais prieks un mūža aizraušanās, kaut gan tai tiek tikai stundas pirms un pēc valsts darba. Es arī izaugu puķu dobē, — rudenī pēc piecdesmit gadiem kā pa jokam nosmiesies dēls Inguss, kas kopā ar sieviņu Inesi un abu dēliem Pēteri un Kārli turpina paša vecāku aizsākto savā stādaudzētavā 7 rozes. 

Kā jums paiet šī vasara?

Mierīgāk... Kovida dēļ esmu daudz atpūtusies, jo mēs Bastionā nestrādājām, nedrīkstēja. Raimonds mums bija vienīgais pelnītājs, elektriķi jau varēja strādāt.Vakar visi atbraucām mājās, bijām nedēļu pie jūras. Aiz Tūjas, netālu no Veczemju klintīm, noīrējām mājiņu. Bērniem ļoti patika!

Tagad man atvaļinājums — mums ir labi darba devēji! — bet pēdējās dienas gan sanāca tādas saspringtākas: bija jākārto dokumenti, man un bērniem jāmaina pases. Plānā vēl daudzkas vēl jāizdara, pirms sāksies darbs.

Kā jums sākas vasara?

Pavasarī likās: viss tūlīt plauks, būs lielā ziedēšana, tai piederas kokles... Tomēr jūnijā  plānoto koncertu nācās pārcelt uz 21. novembri. Man liekas, ka pašlaik cilvēki ir tik ļoti izslāpuši pēc kultūras, tikšanās, koncertiem, ka jāskrien uz visām pusēm, un mūsējā varētu būt tikai viena no iespējām. Kokļu mūzika nav rokkoncerts, kur iztrakojas, tai novembra miers pat ir piemērotāks, lai izbaudītu — tumšais laiks, patriotiskais mēnesis.

Ir pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. Valmierā pazīstamais tipogrāfijas īpašnieks un grāmatu izdevējs Jānis Dūnis Kazarmju ielā uz zemes, ko iepriekš nomājis no Veides draudzes, ceļ māju — divstāvu vasarnīcu. Jānis un Emma Dūņi nezina, ka skaistajā namā pēc pārdesmit gadiem dzīvos sveši ļaudis, ģimenes galvas mūžs apdzisīs tālajā Sibīrijā, bet nākamā Dūņu paaudze atgriezīsies dzimtenē un mēģinās atdot šai vietai kādu daļu no senā spožuma. 

Daiņa laiks bija tāds spilgts, — tā par gadiem, kad Jaunatnes centra Vinda direktors bija  DAINIS TRĒZIŅŠ, sirsnīgi teica Lija Ābele, arī viena no Vindas veterāniem. Viņa laiks centrā sākās 2001. gadā, bet kopš 2011. gada Dainis vada Kocēnu pamatskolu, nācis taisnā ceļā no Vindas.

Tu jau mājās? Tā dažkārt tuvinieki pabrīnās. Es cenšos, lai būtu mājās, kā atvainodamās saka skolotāja. Bet viena no viņas daudzajiem bērniem, simpātiskā Emīlija, Zonta kluba atzinības saņemšanas vakarā klusām teica: nezinu, kur es tagad atrastos, ja man nebūtu tevis — kā skolotājas, kā mammas; es nezinu, kā aprakstīt tās sajūtas... es ļoti lepojos ar tevi! Paldies, ka palīdzēji man mācīties!  Tā varētu teikt daudzi bērni, kuriem ceļā uz dzirdīgo un runājošo sabiedrību blakus bijusi skolotāja Uldze Strazdiņa. 

Ar direktori SANITU LOZI runājam piektdienā, kad pie Vindas nama vārtiņiem parādījies uzraksts par centra slēgšanu: koronavīruss. Namā strādā tikai daži darbinieki, nodarbību telpas ir klusas, kārtīgas un skumjas. «Direktore mums ir vajadzīga pozitīva un starojoša... ģimeniska... patriotiska... bezbailīga... trakulīga,» tāds jauks sveiciens, vizuāli papildināts, viņas mazajā kabinetā pie sienas.  

Pārgaujas meiteni pašas zinātkāre un mērķtiecība, kā arī aktivitātes Valmieras novada fondā (VNF) aizveda līdz Azerbaidžānai. Stāsta SAMANTA BERGA.

Rozes dienu, ko Valmieras Zonta klubs sadarbībā ar Valmieras Europe Direct informācijas centru rīko jau četrpadsmit gadus, tradicionāli atzīmē marta sākumā, un trešdien Wolmar viesmīlīgajā zālē to svinēja jau īsta pavasara gaidās.

iņš neapšaubāmi ir viens no mūsdienīgā tūrisma sejām Valmierā un apkaimē. Ar labu izglītību, aizrautīgu raksturu, zēnisku izskatu un bieži vien uz velosipēda. TOMS TREIMANIS, Kocēnu novada tūrisma un projektu speciālists, šomēnes beidza studijas Vidzemes Augstskolas maģistrantūrā, tūrisma stratēģiskajā vadībā, pārstāvēja Kocēnu novada pašvaldības piedāvājumu starptautiskajā izstādē “Tourest 2020” Tallinā. Nebūs pārspīlēti teikts, ka tūrisms un citu pievēršana dabas takai ir viņa stihija, pat  misija varbūt. 

VIŅI JOPROJĀM IR SKAISTS PĀRIS — Elmārs un viņa Marija. Tādēļ, ka staro.  Neesot bijis laika novecot, apnikt arī ne. Jo pāri visam viņiem vienmēr bijis sports —  no pavisam agras jaunības līdz pat šim laikam. Tiesa, izpausmes veidi tagad citādi, jo laika upē ūdeņi ir gana plūduši. 

Kādā Jāņparka mājā goda vietā blakus mazbērnu bildēm liels foto: svētdienīgi saposušies, smaidoši cilvēki, ziedu klēpji un jubilāre viducī. Valmieras muzejnieki šomēnes tā godināja vēsturnieci MATILDU KRAVALI, kuras pārziņā un aprūpē ilgus gadus bijušas mūsu muzeja bagātības. Iespaidīgi — apaļus 30 gadus. 

Pediatres Jutas Karpovas tēvs pagājušā gadsimta sākumā vedis akmeņus Georga Apiņa laikā celtās slimnīcas būvei; vecākajos valmieriešos vēl saglabājusies leģenda par to, kā ēku Bastiona ielā no uzspridzināšanas kara beigās esot paglābusi kāda medmāsa. Kad 70. gados cēla jauno, tagadējo Vidzemes slimnīcu, arī radās stāsti. Kopš pašiem pirmsākumiem tā valmieriešiem (un ne tikai) ir viena no visnozīmīgākajām sabiedriskajām celtnēm. 

LARISA PALKAVNIECE ir pedagoģe, Valmieras Mūzikas skolā strādājusi par klavierspēles pasniedzēju un direktora vietnieci mācību darbā no 1973. gada.

JURIS PALKAVNIEKS 50 gadus strādājis autoceļu būvniecības un uzturēšanas nozarē vadošā darbā vairākos uzņēmumos, Valmierā no 1971. gada.

Ingrīdas un Helmuta vecāki.

Valmieras integrētajā bibliotēkā turpinoties novadpētniecībai, bibliotekāres un pētnieces Agitas Lapsas sarūpētais materiāls ļāva izzināt Limbažu ielas vēsturi un iedzīvotājus vairāk nekā gadsimta garumā. 

1994. gada augustā viņa kopā ar citiem latviešiem uznesa Latvijas karogu Monblānā. Tas toreiz likās īpašs notikums, kalniešu grupu pat pieņēma premjers Māris Gailis. Pēc pāris nedēļām viņa kļuva par Valmieras pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Šie savstarpēji nesaistītie notikumi šķiet simboliski, jo pēc 25 gadiem RITA VIĻUMSONE teiks: abi viens otru papildinājuši, mans darbs un tūrisms. 

Sestdien 2054 interesenti Latvijā klātienē rakstīja Pasaules diktātu latviešu valodā, viņu vidū 41 – Valmierā. 

Dzejas dienas ANDRIM AKMENTIŅAM joprojām turpinās. Arī todien, kad runājāmies, viņš savā bērnības un agrās jaunības pilsētā Valmierā bija vien uz pāris stundām pusceļā starp pasākumiem Cēsīs un Limbažos. Vidzemē, kas šogad izbraukta krustu šķērsu,   viņu aicina un gaida — gan kā dzejnieku, gan kā interesantu un neparedzamu sarunu biedru.

Valmieras novada fondā briest pārmaiņas: ilggadējais vadītājs ANSIS BĒRZIŅŠ ir ceļa jūtīs, gatavojas atgriezties dzimtajā Kurzemē un sākt jaunu darbu.