Kas ar mums noticis jeb Man tas ir interesanti
Kas ir vēsture?
T. Plašākajā nozīmē — viss, kas ar mums noticis. Individuāli, ar valsti, ar tautu kopumā.
Kas ir vēsture?
T. Plašākajā nozīmē — viss, kas ar mums noticis. Individuāli, ar valsti, ar tautu kopumā.
No Vaidavas līdz Romai — tieši tā. Ambiciozi? Jā. Reāli? Pilnīgi iespējams. Kad stāsta Vaidavas bibliotēkas vadītāja INGUNA DUKURE, no sirds gribas tam ticēt. Runa ir par izcilo latviešu gleznotāju un grafiķi Niklāvu Strunki (1894 — 1966) , kura ceļš mākslā pagājušā gadsimta pirmajā pusē saistīts ar Latviju un savā ziņā — arī ar mūsu novadu.
Tiekamies nedēļā pēc Ziemas mūzikas festivāla. Kāda ir pēcgarša?
Kultūras cilvēks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ilggadēja galvenā bibliogrāfe ANNA LAICENA «Valmierietim» vairākkārt rakstījusi gan par savu slaveno vectēvu, rakstnieku Linardu Laicenu, gan par dažiem notikumiem saistībā ar Valmieras vēsturi. Šoreiz vēlreiz sakarā ar vectēvu — ļoti personisks stāsts par dažām fotogrāfijām.
Ar zaļajiem pirkstiņiem
Šopavasar trīsgadīgā Marta viendien bildusi: vecomamm, dārzā rabarberam jau pirmās lapiņas izlīdušas! Bijis vien jāiet to jaunumu skatīties, un izrādījies, ka meitēnam taisnība. Kā viņa to pamanījusi?
Ceļamaize no Matīšiem
HELĒNA un JURIS BULIŅI pandēmijas laika pavasari, sešām bišu saimēm sanot un meža smaržām mostoties, lielākoties aizvada savās «Priedēs» Matīšu pusē — Jura dzimtajās mājās, kur viņš audzis, bērnībā mācījies Matīšu skolā.
Kā skola dzīvo pašreizējā situācijā?
Pašlaik visi darbojamies attālināti, klātienē atļautas ir tikai individuālās konsultācijas vidusskolas programmas 4. kursam. Mācību priekšmetos, kuros vairākas stundas blakus, viena notiek tiešsaistē, otrā bērni pilda uzdotos darbus. Oficiālā platforma ir e-klase, izmantojam Class Room, Discord, daži pedagogi izmanto Whatsapp, kur viegli izveidot grupu, aktīvāk iesaistīt visus. Projektu vadītāja skolotāja Laine aktīvi strādā pie skolas dalības atbalsta programmā Pumpurs — tiem izglītojamiem, kam ir risks pamest skolu. Lielu darbu iegulda visi klašu audzinātāji sadarbībā ar mācību priekšmetu skolotājiem: domājam par to, lai bērni spētu sevi savākt, lai slodze nebūtu pārāk liela, lai būtu starppriekšmetu saikne, kas ieinteresē, atvieglo uztveri, skolotāji sadarbojas, dodot uzdevumos, kas izriet viens no otra, — piemēram, zīmēšanā un kompozīcijā.
Arī marta «Valmierietī» pilsētas Zelta pāris no Pārgaujas — GUNTA un MARGOTS BRIEŽI Cēsu ielā. Aizvadītajā gadā viņi sirsnīgi nosvinēja piecdesmito laulības jubileju. Stāsta Margots Briedis.
Pāris dienu pirms tam, kad divi laimīgi jauni cilvēki Marlēna un Aldis teica viens otram jāvārdu pavisam oficiāli, uzņēmuma direktors Edgars Avotiņš esot nosmējies: dzīvoklis piešķirts, bet nez, kā šie tur dzīvošot kopā divi tādi — katrs savā uzvārdā, labi, ka divas istabas...
Valmieras Drāmas teātra dekoratorei un Valmieras Kultūras centra māksliniecei INTAI SKRASTIŅAI Goda valmierietes tituls piešķirts par lielajām darba spējām un entuazismu, daudzus gadus veidojot svētku noformējumu pilsētā, un ilggadēju veikumu teātrī.
GUNĀRAM PURIŅAM apbalvojums Goda valmierietis piešķirts par ieguldījumu lidmodelisma nozares popularizēšanā Latvijā, par devumu tehniskās jaunrades attīstībā Valmierā, nododot pieredzi bērniem un jauniešiem un ieinteresējot viņus inženierzinātnē, kā arī par teicamiem rezultātiem Latvijas un pasaules mēroga lidmodeļu sacensībās.
ANDRIS VĀRPA ir klātesošs vairāku Latvijas pilsētu ikdienā: Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā un citviet. Pie Dailes teātra sēž un glezno viņa Irbīte — baskājis mākslinieks Voldemārs Irbe, kura bronzas rokā bieži vien kāds garāmgājējs ieliek puķi. Vērmanes dārza malā izslējies švītīgais dendijs Kārlis Padegs spāņu cepurē, pie operas rāmi pozē cienīgais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds ar savu Sesilu un čau-čau sunīti.
Valmieras muzejā aizvadītās nedēļas nogalē atklātas divas mākslas izstādes: Andris Vārpa. Personīgi (tēlniecība un zīmējumi) un Ievas Kampes-Krumholcas Mēs nākam no viena koka (gleznas).
...Ir septiņdesmitie gadi. Valmieriešu Irēnas un Jāņa Murīsu pašu spēkiem celtajā mājiņā Austrumu ielā sava vieta arvien atvēlēta dekoratīvo augu stādiem, īpaši mežvīteņiem, kas Latvijā strauji kļuvuši populāri, arī Valmierā. Noņemšanās liela, bet ne pacietības, ne mīlestības nepietrūkst: puķkopība ir abu lielais prieks un mūža aizraušanās, kaut gan tai tiek tikai stundas pirms un pēc valsts darba. Es arī izaugu puķu dobē, — rudenī pēc piecdesmit gadiem kā pa jokam nosmiesies dēls Inguss, kas kopā ar sieviņu Inesi un abu dēliem Pēteri un Kārli turpina paša vecāku aizsākto savā stādaudzētavā 7 rozes.
Kā jums paiet šī vasara?
Mierīgāk... Kovida dēļ esmu daudz atpūtusies, jo mēs Bastionā nestrādājām, nedrīkstēja. Raimonds mums bija vienīgais pelnītājs, elektriķi jau varēja strādāt.Vakar visi atbraucām mājās, bijām nedēļu pie jūras. Aiz Tūjas, netālu no Veczemju klintīm, noīrējām mājiņu. Bērniem ļoti patika!
Tagad man atvaļinājums — mums ir labi darba devēji! — bet pēdējās dienas gan sanāca tādas saspringtākas: bija jākārto dokumenti, man un bērniem jāmaina pases. Plānā vēl daudzkas vēl jāizdara, pirms sāksies darbs.
Kā jums sākas vasara?
Pavasarī likās: viss tūlīt plauks, būs lielā ziedēšana, tai piederas kokles... Tomēr jūnijā plānoto koncertu nācās pārcelt uz 21. novembri. Man liekas, ka pašlaik cilvēki ir tik ļoti izslāpuši pēc kultūras, tikšanās, koncertiem, ka jāskrien uz visām pusēm, un mūsējā varētu būt tikai viena no iespējām. Kokļu mūzika nav rokkoncerts, kur iztrakojas, tai novembra miers pat ir piemērotāks, lai izbaudītu — tumšais laiks, patriotiskais mēnesis.
Ir pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. Valmierā pazīstamais tipogrāfijas īpašnieks un grāmatu izdevējs Jānis Dūnis Kazarmju ielā uz zemes, ko iepriekš nomājis no Veides draudzes, ceļ māju — divstāvu vasarnīcu. Jānis un Emma Dūņi nezina, ka skaistajā namā pēc pārdesmit gadiem dzīvos sveši ļaudis, ģimenes galvas mūžs apdzisīs tālajā Sibīrijā, bet nākamā Dūņu paaudze atgriezīsies dzimtenē un mēģinās atdot šai vietai kādu daļu no senā spožuma.
Daiņa laiks bija tāds spilgts, — tā par gadiem, kad Jaunatnes centra Vinda direktors bija DAINIS TRĒZIŅŠ, sirsnīgi teica Lija Ābele, arī viena no Vindas veterāniem. Viņa laiks centrā sākās 2001. gadā, bet kopš 2011. gada Dainis vada Kocēnu pamatskolu, nācis taisnā ceļā no Vindas.
Tu jau mājās? Tā dažkārt tuvinieki pabrīnās. Es cenšos, lai būtu mājās, kā atvainodamās saka skolotāja. Bet viena no viņas daudzajiem bērniem, simpātiskā Emīlija, Zonta kluba atzinības saņemšanas vakarā klusām teica: nezinu, kur es tagad atrastos, ja man nebūtu tevis — kā skolotājas, kā mammas; es nezinu, kā aprakstīt tās sajūtas... es ļoti lepojos ar tevi! Paldies, ka palīdzēji man mācīties! Tā varētu teikt daudzi bērni, kuriem ceļā uz dzirdīgo un runājošo sabiedrību blakus bijusi skolotāja Uldze Strazdiņa.
Ar direktori SANITU LOZI runājam piektdienā, kad pie Vindas nama vārtiņiem parādījies uzraksts par centra slēgšanu: koronavīruss. Namā strādā tikai daži darbinieki, nodarbību telpas ir klusas, kārtīgas un skumjas. «Direktore mums ir vajadzīga pozitīva un starojoša... ģimeniska... patriotiska... bezbailīga... trakulīga,» tāds jauks sveiciens, vizuāli papildināts, viņas mazajā kabinetā pie sienas.