Antra Lāce

Kad Valmieras 5.vidusskolas mājas lapas aptaujas veidotāji lūdza skolotāju LĪGU KLIESMETI  pabeigt teikumu «Es mīlu...», viņa atbildēja bez minstināšanās: DZĪVI. 

Rudenīgam lietum ik pa laikam uzlīstot, sestdien Latvijā daudzi dažāda vecuma ļaudis piedalījās nu jau tradicionālajā Pasaules diktāta rakstīšanā – kā vēsta mediji, vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku.

Pēdējā laikā, kad novada domes dzimtsarakstu nodaļā atgriežas laulātie, kuri te jau pabijuši pirms desmit gadiem savās zelta kāzās, nākas redzēt patieso saviļņojumu, kas plūst no šiem cilvēkiem. 

Sacīkšu braucējs — pedagogs

Latvijas Ūdens motosporta federācijas simboliskajā Goda zālē atrodams gan Valentinoviča, gan  Mazsalacas novada vārds — par ieguldījumu ūdens motosporta attīstībā Latvijā. Palasīsim. 

Bērnībā izjutusi lauku burvību, ieguvusi nopietnu profesiju un vada cienījamu kolektīvu — daļu no mūsu Nacionālā arhīva.

Tev ir mīļākās bērnības atmiņas? (Varbūt arī ne-mīļākās?)

Laiks atstāj iespaidu uz atmiņām:  bērnības sajūtas, pirmie skolas gadi izgaismojas jo spilgti sarunās ar laikabiedriem, draudzenēm un radiniekiem. 

Viens otram jāvārdu viņi teikuši pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, un tagad MĀRA un ANDRIS OZOLI ir viens no mūsu novada Zelta pāriem.

Valmieriešu VIJAS un ARNOLDA BERIŅU kopējais dzīves ceļš ietiecies tai skaistajā posmā, ko apzīmē ar cēla dārgakmeņa vārdu: viņu laulība reģistrēta nu jau tālajā 1963. gada 30. aprīlī, nu kopā nodzīvoti sešdesmit bagāti gadi. Īsi pirms svētkiem Dimanta pāri Beriņus godināja novada pašvaldības domes Dzimtsarakstu nodaļā.

Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību. 

Dienā, kad pavasaris šurpnākdams atkal apmaldījies un atsūtījis slapju puteni, runājamies ar LĪGU IVĀNI — valmierieti, kuras vārds mūsu kultūrtelpā visticamāk nav svešs nevienam.

Četras paaudzes

Šajā nelielajā mājiņā tagadējā Rubenes ielā augušas nu jau četras paaudzes, precīzāk, ceturtā pašlaik lielākoties gan kā mīļi gaidīti ciemiņi. Andra Kreitāla vectēvs savā laikā, 30. gadu beigās, namu ģimenei cēlis, arī par pēctečiem domājot, viņa iegādātais zemes gabals bijis krietni liels, un Andris vēl piedzīvojis, kā te viņa bērnībā pirms daudziem gadiem vēl kulta labība, ko no plašas apkaimes veduši ar zirgiem.

MAN ŠOGAD IR SAVA KLASĪTE, priecīgi saka skolotāja Ance. Pat Valmieras Viestura vidusskolā, kas pirmā un vienīgā darba vieta bijusi daudziem pedagogiem, šis nav gluži ierasts gadījums: māte Signe Niedrīte pašlaik audzina 1. c, meita Ance Niedrīte — 1.b klasi. Par savējiem Ance mīļi teic: man ir divdesmit septiņi pirmklasnieki, ļoti forši bērni.

Šis gads Valmierai ritēs jubilejas zīmē: vispārpieņemtais pilsētas dibināšanas skaitlis ir 1283., tātad — apaļi 740. Par to runājam ar mūsu muzeja direktori IVETU BLŪMU.

Viņiem bija jāsatiekas

Melnajā grāmatā, kā valmierietis Modris Madžiņš dēvē iespaidīgā apjoma krājumu «Aizvestie», var lasīt, ka no Smaudžu mājām Madonas apriņķī 1949. gada martā  izsūtīti četri Madžiņi, to vidū arī viņa vecmāmiņa Ilze, kurai tobrīd bija 87 gadi, Modrim — divi. 

Valmierā trešdien godināja cilvēkus, kuri jāvārdu viens otram teikuši pirms sešdesmit gadiem. 

VARBŪT kāds Vecpuišu parkam jau gatavo tādu pašu likteni kā vēsturiskajai Stārķu ligzdai Gaujas krastā?  

Vienam no Latvijas parlamentā šoruden ievēlētajiem vīriem mūspusē ir draiska iesauka: Ugunsjanka.

No apbrīnojama smalkuma rudens rasas pilnā purva zirneklīša tīklā līdz jūras skarbajam tuvumam, no ēteriskas mūziķes līdz šķelmīgam makšķerniekam... Kultūras centrā foto kopas «Valmieras atspulgs» darbu izstādē «Mēs šeit dzīvojam» greznojas šīgada raža, un kopas vadītājs Aleksejs Koziņecs labprāt stāsta par  savējiem. Deviņpadsmit autori un autores, profesijas visdažādākās, atšķirīgs vecums, bet Valmiera mīļa visiem, kaut gan fotogrāfi, kas šajā brālībā atraduši domubiedrus, dzīvo arī Mazsalacā, Rubenē, Rūjienā, Naukšēnos un citviet Vidzemē.

Nu jau vairs nav jābrīnās, kāds sakars izcilajam latviešu gleznotājam Niklāvam Strunkem ar mūsu Vaidavu.

Gabaliņš no cita dzīves vienu brīdi var kļūt par mūsējo, ja tajā ieejam ieinteresēti un ar patiku.