Ir pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. Valmierā pazīstamais tipogrāfijas īpašnieks un grāmatu izdevējs Jānis Dūnis Kazarmju ielā uz zemes, ko iepriekš nomājis no Veides draudzes, ceļ māju — divstāvu vasarnīcu. Jānis un Emma Dūņi nezina, ka skaistajā namā pēc pārdesmit gadiem dzīvos sveši ļaudis, ģimenes galvas mūžs apdzisīs tālajā Sibīrijā, bet nākamā Dūņu paaudze atgriezīsies dzimtenē un mēģinās atdot šai vietai kādu daļu no senā spožuma.
Daiņa laiks bija tāds spilgts, — tā par gadiem, kad Jaunatnes centra Vinda direktors bija DAINIS TRĒZIŅŠ, sirsnīgi teica Lija Ābele, arī viena no Vindas veterāniem. Viņa laiks centrā sākās 2001. gadā, bet kopš 2011. gada Dainis vada Kocēnu pamatskolu, nācis taisnā ceļā no Vindas.
Tu jau mājās? Tā dažkārt tuvinieki pabrīnās. Es cenšos, lai būtu mājās, kā atvainodamās saka skolotāja. Bet viena no viņas daudzajiem bērniem, simpātiskā Emīlija, Zonta kluba atzinības saņemšanas vakarā klusām teica: nezinu, kur es tagad atrastos, ja man nebūtu tevis — kā skolotājas, kā mammas; es nezinu, kā aprakstīt tās sajūtas... es ļoti lepojos ar tevi! Paldies, ka palīdzēji man mācīties! Tā varētu teikt daudzi bērni, kuriem ceļā uz dzirdīgo un runājošo sabiedrību blakus bijusi skolotāja Uldze Strazdiņa.
Ar direktori SANITU LOZI runājam piektdienā, kad pie Vindas nama vārtiņiem parādījies uzraksts par centra slēgšanu: koronavīruss. Namā strādā tikai daži darbinieki, nodarbību telpas ir klusas, kārtīgas un skumjas. «Direktore mums ir vajadzīga pozitīva un starojoša... ģimeniska... patriotiska... bezbailīga... trakulīga,» tāds jauks sveiciens, vizuāli papildināts, viņas mazajā kabinetā pie sienas.
Pārgaujas meiteni pašas zinātkāre un mērķtiecība, kā arī aktivitātes Valmieras novada fondā (VNF) aizveda līdz Azerbaidžānai. Stāsta SAMANTA BERGA.
Rozes dienu, ko Valmieras Zonta klubs sadarbībā ar Valmieras Europe Direct informācijas centru rīko jau četrpadsmit gadus, tradicionāli atzīmē marta sākumā, un trešdien Wolmar viesmīlīgajā zālē to svinēja jau īsta pavasara gaidās.
iņš neapšaubāmi ir viens no mūsdienīgā tūrisma sejām Valmierā un apkaimē. Ar labu izglītību, aizrautīgu raksturu, zēnisku izskatu un bieži vien uz velosipēda. TOMS TREIMANIS, Kocēnu novada tūrisma un projektu speciālists, šomēnes beidza studijas Vidzemes Augstskolas maģistrantūrā, tūrisma stratēģiskajā vadībā, pārstāvēja Kocēnu novada pašvaldības piedāvājumu starptautiskajā izstādē “Tourest 2020” Tallinā. Nebūs pārspīlēti teikts, ka tūrisms un citu pievēršana dabas takai ir viņa stihija, pat misija varbūt.
VIŅI JOPROJĀM IR SKAISTS PĀRIS — Elmārs un viņa Marija. Tādēļ, ka staro. Neesot bijis laika novecot, apnikt arī ne. Jo pāri visam viņiem vienmēr bijis sports — no pavisam agras jaunības līdz pat šim laikam. Tiesa, izpausmes veidi tagad citādi, jo laika upē ūdeņi ir gana plūduši.
Kādā Jāņparka mājā goda vietā blakus mazbērnu bildēm liels foto: svētdienīgi saposušies, smaidoši cilvēki, ziedu klēpji un jubilāre viducī. Valmieras muzejnieki šomēnes tā godināja vēsturnieci MATILDU KRAVALI, kuras pārziņā un aprūpē ilgus gadus bijušas mūsu muzeja bagātības. Iespaidīgi — apaļus 30 gadus.
Pediatres Jutas Karpovas tēvs pagājušā gadsimta sākumā vedis akmeņus Georga Apiņa laikā celtās slimnīcas būvei; vecākajos valmieriešos vēl saglabājusies leģenda par to, kā ēku Bastiona ielā no uzspridzināšanas kara beigās esot paglābusi kāda medmāsa. Kad 70. gados cēla jauno, tagadējo Vidzemes slimnīcu, arī radās stāsti. Kopš pašiem pirmsākumiem tā valmieriešiem (un ne tikai) ir viena no visnozīmīgākajām sabiedriskajām celtnēm.
LARISA PALKAVNIECE ir pedagoģe, Valmieras Mūzikas skolā strādājusi par klavierspēles pasniedzēju un direktora vietnieci mācību darbā no 1973. gada.
JURIS PALKAVNIEKS 50 gadus strādājis autoceļu būvniecības un uzturēšanas nozarē vadošā darbā vairākos uzņēmumos, Valmierā no 1971. gada.
Ingrīdas un Helmuta vecāki.
Valmieras integrētajā bibliotēkā turpinoties novadpētniecībai, bibliotekāres un pētnieces Agitas Lapsas sarūpētais materiāls ļāva izzināt Limbažu ielas vēsturi un iedzīvotājus vairāk nekā gadsimta garumā.
1994. gada augustā viņa kopā ar citiem latviešiem uznesa Latvijas karogu Monblānā. Tas toreiz likās īpašs notikums, kalniešu grupu pat pieņēma premjers Māris Gailis. Pēc pāris nedēļām viņa kļuva par Valmieras pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Šie savstarpēji nesaistītie notikumi šķiet simboliski, jo pēc 25 gadiem RITA VIĻUMSONE teiks: abi viens otru papildinājuši, mans darbs un tūrisms.
Sestdien 2054 interesenti Latvijā klātienē rakstīja Pasaules diktātu latviešu valodā, viņu vidū 41 – Valmierā.
Dzejas dienas ANDRIM AKMENTIŅAM joprojām turpinās. Arī todien, kad runājāmies, viņš savā bērnības un agrās jaunības pilsētā Valmierā bija vien uz pāris stundām pusceļā starp pasākumiem Cēsīs un Limbažos. Vidzemē, kas šogad izbraukta krustu šķērsu, viņu aicina un gaida — gan kā dzejnieku, gan kā interesantu un neparedzamu sarunu biedru.
Valmieras novada fondā briest pārmaiņas: ilggadējais vadītājs ANSIS BĒRZIŅŠ ir ceļa jūtīs, gatavojas atgriezties dzimtajā Kurzemē un sākt jaunu darbu.
Kad pēc zvaigžņu mēneša augusta jautāju skolotājai Agritai Gruzdiņai, vai viņas mūžā bijusi zvaigžņu stunda, viņa smej: jā, tiešā un pārnestā nozīmē! Ķoņu kalnā piedzīvots zvaigžņu lietus (un es tik vēlos un vēlos, man pat pietrūka vēlēšanos...), bet ģimenes zvaigžņu stunda bijusi dēla Artura uzvara TV muzikālajā šovā X Faktors. Kopā ar vīru Uldi Agrita izaudzinājusi divus dēlus un meitu, visi trīs jau savā dzīvē, un ir vecmāmiņa mazajam Ernestam. Nupat Baltijas ceļa trīsdesmitgadē viņa vadīja koncertu Unguriņos pie Igaunijas robežas. Bet pirms Skolotāju dienas runājam ar Agritu par dzīvi un skolu, mūziku un stāstiem.
Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) simtgades vēstnesi tika izvēlēts pupuķis – Upupa epops, skaists putns, Latvijā bieži sastopams retums. Jubilejas svinībās, kurās klātienē vai pastarpināti bija līdzdalīgi tūkstošiem valsts iedzīvotāju, tikpat nozīmīgs bija arī simtgades moto Pastāvēs, kas draudzēsies, uzsverot lielo daudzveidību sadarbībā un draudzībā, kas veidojusies īpaši pēdējos piecos gados, kopš LNB darbojas jaunajā ēkā Daugavas krastā.
Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.
Tos, kuri ikvasar 23. augustā dodas uz Latvijas un Igaunijas robežpāreju Ķoņu pagasta Unguriņos, mājupceļā parasti sagaida kāds ugunskurs Rūjienas – Valmieras šosejas malā, vēja sveces vai vismaz pa kādai vientuļai svecītei – Baltijas ceļu pieminot: atceramies taču!