Dievs teica – pietiek. Stāsts par darbu, sapņiem un cenu
Nesen kādā koncertā priekšā esošajā skatītāju rindā ieraudzīju diriģenti IRĒNU ZELČU.
Kad koris dziedāja, viņa ļoti uzmanīgi sekoja muzikālajām niansēm un, pati to neapjaušot, dažbrīd tikko manāmi sakustējās. Reti kurš mūzikas cilvēks pie skaistas melodijas vai aizraujoša priekšnesuma spēj palikt ārēji nesatricināms un stīvs kā svece. Vismaz kāju takts ritmā piesit vai kā citādi ar visu augumu dzīvo līdzi. Kur nu vēl tik emocionāls un enerģijas pārpilns cilvēks kā Irēna!
«Es no koriem aizeju. Viss!» viņa sasveicinoties pirms koncerta pusčukstus bija man teikusi šo jauno ziņu par krasajām dzīves pārmaiņām. Turpmāk dzīvošot tikai sev un rūpēšoties par veselību... Tas bija negaidīti un tāpēc mazliet neticami.
Tad kādu dienu devos pie Irēnas ciemos uz Beātes ielu. Tur mani sagaidīja svaigi cepta rabarbermaize, pilnas palodzes Irēnai dāvātu ziedu kā izstādē un vaļsirdīgas atbildes uz jebkuru jautājumu.
IRĒNA ZELČA.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv