Ilona Fērmane

Nupat septembra beigās Naukšēnos pirmizrādi piedzīvoja trīs īsfilmas par vietējās apkaimes teikām un nostāstiem.

Moto sezona jau tikpat kā beigusies. To lēnām bremzē lietus un rudenīgi laikapstākļi, bet punktu pieliek aukstuma iestāšanās.

Nesen ejot garām kāda koncerta afišai, no kuras raudzījās dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, galvenie un lielākie burti sludināja Ziemassvētkus.

Kad apsēžamies teātra skatītāju mīkstajā krēslā un priecīgā satraukumā gaidām izrādes sākšanos, neaizdomājamies, cik daudz cilvēku piedalījušies, lai tas būtu iespējams. 

Ramata miglā

Spirgtais 18. septembra rīts, pretēji meteorologu nopietnajiem brīdinājumiem par biezu miglu, Valmierā bija ar dzidri zilām debesīm.

«Mūsdienās mēs ļoti daudz laika pavadām internetā, iepazīstot visu plašo pasauli, bet vai pamanām tos vēsturiskos stāstus, kas norisinājušies tepat blakus?

Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».

Dzejas dienas pieteikumā bija solīts, ka Valmieras bibliotēkā 19. septembrī dzeja dejos. Izklausījās intriģējoši, jo tas varētu būt jebkas, un ticami, jo dzeja var visu.

Brīvajā zaļas zālītes nogabalā, ko tagad sauc par Hanzas laukumu, «Valletas», teātra ēkas un baznīcas ieskautu, nereti izmanto dažādiem sarīkojumiem.

Fotogrāfi ir interesanti ļaudis – viņi redz to, ko mēs, skriedami pa dzīvi aulēkšiem, parasti nepamanām. Viņi tver mirkļus un prasmīgākie – emocijas, noskaņu un vienā zibsnī tūkstoš vārdu vērtu stāstu. 

Jau šovakar, 6. septembrī plkst. 19.00, no Zilākalna torņa pāri mežu galiem skanēs taures skaņas un kokles stīgas liegi uzburs ainas no sendienām, kad cilvēki pulcējās Zilākalna svētvietā.

Latviešu valodā vārds cittautietis vārda uzbūvē ietilpina gan būtību, ka personai ir cita tautība, gan vienlaikus vārda skanējums pauž toleranci pret tiem citiem. To pašu varētu pateikt, sakot sveštautietis, taču šo vārdu lietojam daudz retāk un jau ar jūtami distancētu attieksmi, jo tas, lai arī tāpat kā cittautietis nošķir savējos no citiem, it kā uzceļ neredzamu žogu un norobežo ar piesardzību vai pat neuzticēšanos. Tāpēc biežāk sakām cittautietis. Tas skan draudzīgi.

Tikko sācies jaunais mācību gads.

Labi atceros to pavasara rītu, kad, lūkojoties bezgalīgajā, garām plūstošajā informācijas straumē, starp lielām un kliedzošām ziņām garām pieticīgi vienkārši aizpeldēja neliela, bet kodolīga informācija, ka mūsu latviešu puiši – režisors Gints Zilbalodis un producents Matīss Kaža – iesnieguši Kannu kinofestivāla konkursā animācijas filmu «Straume».