«Šodien agri piecēlos. Paēdu pimpuļus ar čurām un buorēgu, kam piekodu sitneicas knibgali ar loju un kniplaukiem. Tad devos ganīt vuškas. Šoreiz izlēmu doties nevis uz čiksti, bet uz bausku. Atvēru durvis un ķīķēju, kurā katuka galā bices sagūlušas.
Kurš nav redzējis EDGARU ZAĶI pie satiksmes maršruta autobusa stūres vai viņa vadītajā autobusā devies ekskursijā, tas varbūt ir dzirdējis samtaino basu Valmieras Kultūras centra vīru korī «Imanta» vai Sv. Sīmaņa baznīcas vīru ansamblī.
«Ak, es muļķis! Kā mani piemānīja!» Tā ir izsaucies, domāju, savā dzīvē ikviens, un labi, ja tikai vienu vai pāris reizes un par tīrajiem niekiem. Mēdz būt, ka tie nav nieki.
14. septembrī dienas pirmajā pusē dzeja bija devusies paviesoties Valmieras skolās, pansionātos un muzejā, bet pievakarē dzejas cienītājus aicināja Valmieras integrētajā bibliotēkā uz Autoru vakaru, kur vaigā varēja redzēt dzejniekus Tamāru Skrīnu, Dainu Sirmo, Aivaru Ustupu, Agritu Grīnvaldi un Jāni Rokpelni.
Rūjienas veterināro klīniku «Birzmaļi» ir viegli atrast. Tūlīt aiz Pārupes veikala jānogriežas pa kreisi, un tur arī būs Kalna iela, kas ved tieši uz baznīcu. Klīnika ierīkota Kalna ielas 11. nama saimniecības ēkā un darbojas jau divus gadus.
Kādā iestādē gaidot nesteidzīgā rindā, gribot negribot bija jāklausās divu lauku sievu sarunā par ražas novākšanu, jo tagad rosība tīrumos un dārzos iet pilnā sparā.
Kad Valmieras sākumskolas skolotājai KRISTĪNEI ŠVALBEI jautāju, kādas rakstura īpašības viņa cilvēkos vērtē visaugstāk, Kristīne atbildēja, ka visaugstāk vērtē cilvēcību. Šī atziņa, esmu pārliecināta, ir atslēga visam – gan pedagoga darbam kopumā, gan Kristīnes dzīvē.
26. augustā no pulksten desmitiem līdz nākamās dienas četriem rītā Dikļos norisinājās gadskārtējie svētki amatierteātru kolektīviem.
Šoreiz par krieviem. Esmu pārliecināta, ka absolūti lielākais vairums katrs personīgi pazīst kādu krievu vai krieviski runājošu cilvēku savā darba kolektīvā vai dzīvo ar viņiem kaimiņos, vai kopīgi piedalās sociālās aktivitātēs, vai jebkādā citā veidā ir guvis saskares pieredzi.
Jēkabs Jostsons ir viens no nedaudzajiem, kas tikai nupat pārkāpa slieksnim, aiz kura paliks Rūjienas vidusskola.
Līdz pat 4. oktobrim Valmieras muzeja Izstāžu namā būs skatāma Andas Munkevicas izstāde «Plūst».
«Skaties, uz šī kalna es pirmo reizi noskūpstīju savu meiteni,» rāda puisis, savu telefonu pavirzījis man iespējami tuvāk, lai varu saskatīt uzņemto video.
Evelī mājās, Valmierā, ir neilgu brīdi. Nesen viņa atbrauca no Japānas, kur nokļuva Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmā, pateicoties savai uzņēmībai un drosmei, bet ceļojuma koferi netiks likti skapjaugšā. Jau pavisam drīz tos vajadzēs tālajā ceļā uz Dienvidkoreju.
Aizvadīts jau pēc kārtas septītais «Latvian voices» a cappella mūzikas festivāls ar meistarklasēm un koncertiem, kas ik gadu Valmierā pulcē ansambļu dziedātājus, mūziķus, pedagogus, individuālos interesentus un a cappella mūzikas cienītājus.
Vecmāmiņas elpa
Tētis vienmēr izsmēja galdiņus, kas klauvē, un šķīvīšus, ko dancina sabiedrība, sadevusies rokās. Ar šīm izdarībām es sastapos Rīgā, kur dzīvoju pie Ozoliņkundzes. Viņai bija divas meitas, ko vajadzēja izprecināt, tāpēc viņa rīkoja nelielas viesības.
Nupat piektdienas vakarā un naktī uz sestdienu lielais negaiss ar pērkondārdu sēriju, apžilbinošajiem zibens uzplaiksnījumiem, lietu un viesulīgām brāzmām atgādināja, kam pieder zemeslode, un tie neesam mēs.
No 2. līdz 12. augustam Valmieras novadā ciemojās vācbaltiešu fon Volfu dzimtas atzara pēcteči no Vācijas un Francijas. Viņi paviesojās vairākos savu senču bijušajos īpašumos un pēc tam tālāk devās apraudzīt īpašumus Igaunijā. «Liesmai» bija ekskluzīva iespēja pasekot līdzi viņu ceļojuma maršrutam un iztaujāt viesus.
Nesenajos Mūzikas svētkos, kas notika Valmierā, Austrumu ielā 1, koncerta programmu papildināja vēsturnieces Indras Vīlisteres lasījumi no Jautrītes Putniņas atmiņām, kas nav iekļautas izdotajā grāmatā Jautrīte Putniņa «Saules mūzika» un līdz šim nav bijušas publiskotas.
Pēdējā laikā sarosījušies dažāda ranga zintnieki, ar un bez papīriem, – ezotēriķi, gnostiķi, mistiķi un citi pintiķi –, un vēsta par ārkārtējo stāvokli Visumā, mudinot ar dažādiem veselībai nekaitīgiem rituāliem to uzzināt un izmantot savas dzīves uzlabošanā, gan atstājot dziļā noslēpumā, tieši kādā procesā kosmosa milzīgie objekti sagādās tev, puteklītim, laimi, par kuru pats nezini, kādai tai jāizskatās un vai pazīsi, kad ieraudzīsi.
Kā jau dzīvē, kurā nav vienā laidā nepatikšanas vai nemitīgi prieki un dzīres, arī svētki mēdz būt ar lielāku vai nedaudz mazāku viļņošanos, ar skaļākām atsauksmēm vai mierīgāku norisi.