Divdesmit piecus gadus uz ielas

- 2.Decembris, 2016
Dzīvesstils
Laikrakstā

Aina Valmierā nenoliedzami ir atpazīstams cilvēks — šī sieviete nu jau cienījamos gados zināmā mērā kļuvusi par tādu kā neatņemamu pilsētas daļu, un reti kurš viņu uz ielas nebūs ievērojis, stumjam dažādu mantu pārvadāšanai pielāgotus bērnu ratiņus. Pēdējā laikā viņai blakus bieži redzēta arī Ingrīda. Neslēpšu, jau iepriekš zināju, ka abas ir bezpajumtnieces, un mieru man nelika jautājums — kāda ir šo sieviešu dzīve? Vienurīt, pamanot Ainu un Ingrīdu sēžam kādā viņām pierastā atpūtas vietā, piegāju aprunāties.

Ir diezgan vēss, vai auksti nav, jautāju Ainai.

— Ārā esmu pieradusi, bez pajumtes dzīvoju jau 25 gadus, var teikt — no jaunības. Tagad ir tā, ka iekšā gaisa trūkst, karstumu nevaru paciest. Arī bez izstaigāšanās nespēju dzīvot, dienā pa pilsētu  tiek noieti lieli gabali. 5 — 10 minūtes atpūšos un eju tālāk. Veselība daudzmaz turas. Pēdējā laikā gan reiz biju pakritusi uz ielas, tika izsaukta ātrā palīdzība, un mani aizveda uz slimnīcu. Iekšas bija sastreikojušas. Trīs dienas pagulēju, tad dakteri teica, ka varu iet mājās. Nav jau man arī naudas, ar ko par slimnīcu maksāt. Bet labāk ir, tagad viss kārtībā.

Pagājušajā gadā kādu laiciņu sabijāt sociālajā mājā. Vai šogad neiesiet?

Man pat iedeva dzīvoklīti, bet es neeju, jo tur nav ko elpot, naktīs logu turēju vaļā. No dzīvoklīša neesmu atteikusies, bet nu jau divus mēnešus tur neesmu bijusi. Laikam arī neiešu, jo man pie paziņām ir vieta, kur pa nakti gulēt. Tur varu arī nomazgāties, bieži gan to nevaru atļauties, jo saimniekiem par ūdeni jāmaksā. Bet kādreiz atļauj. Tā esmu pieradusi, tā arī tālāk dzīvošu.

No šī pagalma ārā nedzen?

Kur tad dzīs, mēs jau esam ārā (smejas). Mēs arī te kārtīgi uzvedamies, visu aiz sevis savācam. Un zagušas arī nekad neesam.

Kā paiet diena uz ielas?

Sarunā iesaistās Ingrīda.

— Pienāk viens, parunājamies, pienāk otrs, atkal parunājamies. Neko vairāk nevajag.

Tad jau jūs te kā informācijas centrā esat?

(Smejas.). Jā, tā gan.

PIRMS DOTIES IKDIENAS GAITĀS. Aina un Ingrīda par dzīvi nesūdzas. Daudzajos uz ielas pavadītajos gados pierasts gan pie aukstuma, gan kurkstoša vēdera. Bet, kad kumoss ir, nav žēl arī ko zīlītēm vai kādam kaķītim atmest. Zvirbuļus gan necienot — tie tādi diedelnieki vien esot. Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru