Durvju zvanu nevajag
Valmieras iela Rūjienā īpatnēja ar to, ka tā, lai arī atrodas pilsētas pievārtē, tomēr ir tās teritorijā, tajā pašā laikā tur dzīvojošajiem tie ir tikpat kā lauki — ar savu paprāvu zemes pleķi un pašiem savas republikas sajūtu. Mārtiņdienu gaidot, viesojāmies vienā no šīs ielas sētām, jo pamanījām to sargājam skaistas zosis. Saimniece SARMĪTE LINDE piekrita sarunai.
Iepatikās! Iemīļoju!
Sarmīte ar vīru Ivaru dzīvo Sarmītes vectēva 1940. gadā celtajā mājā. Vienu māju uzbūvēja vienai meitai — Sarmītes mammai, otru turpat līdzās gatavojās celt otrai meitai, bet slimība un tai sekojošā aiziešana citā saulē vectēva plānus izjauca. Sarmīte 35 darba gadus nostrādājusi pansionātā «Rūja». Ivara darba vieta ir lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība «Laikmets». Ģimenē izauguši trīs bērni: divas meitas un dēls. Vecākie bērni un viens mazdēls tagad ir Vācijā, bet jaunākā meita un otrs mazdēls — Valmierā.
Vaicāta par zosīm aplokā, Sarmīte saka:
«Pirms desmit gadiem aizbraucām uz tirgu pēc jaunām vistiņām. Ieraudzīju burvīgos zoslēnu mazulīšus, un iepatikās. Trīs nopirkām. Līdz šai dienai ar zosīm darbojos. Tēvus pamainu, bet mammas arvien pagadās centīgas — pašas mazuļus izperē. No pieredzes zinu, ka divas mammas vienā kūtī nevar turēt, jo tad viņas plēšas un viena otrai zog olas. Tāds trādirīdis vien sanāk, un cālīšu nav. Šogad bija problēmas ar zosu tēva veselību, tādēļ sešas olas perēšanai importēja no citas saimes. Izperēja tikai četras. Šos Mārtiņus sagaida zosu mamma ar četriem bērniem, bet bijuši Mārtiņi, kad pa sētu bļaustās astoņi vai pat deviņi. Kopš ģimenes un tuvinieku vajadzībām audzēju trušus, vistas un zosis, pirmo reizi putnu gripas dēļ pārdzīvojām šā pavasara mājas arestu. Palaimējās, ka tieši tolaik zosu māmiņa perēja, tādēļ pie kūts zem jumta izveidotajā nelielajā pastaigu laukumā ar brīvības ierobežojumiem nācās sadzīvot tikai vistu saimei. Kad zoslēni izšķīlās, nāca amnestija.
CĒLI. Tā par savām zosīm — putniem ar raksturu — saka saimniece Sarmīte Linde. Ārijas Romanovskas foto