Dzīve laukos norūda
SIGITA TĀRE dzīvo īstenos laukos, Ramatas pusē, kur reizēm dzird vilkus gaudojam, kur stirnas nāk pagalmā un purvā kliedz dzērves. «Purvītiņi» ir attālu no Mazsalacas centra, ne tuvāk Rūjienai, bet reizē ne visai tālu no kaimiņiem igauņiem.
Sigita mūs sagaida, šķūrējot sniegu no pagalma, – esam izvēlējušās īsto dienu sarunai, kad zeme kopā ar debesīm jaucas un puteņa dēļ nevar redzēt pat tuvējo mežu. Sarunas laikā jau aizsnieg Sigitas izdarītais darbs, bet viņa tik nosmej, ka tādi ir lauki, kur darba netrūkst.
Sigita pirms pārvākšanās uz laukiem Rīgā frizējusi dāmas un kungus, bet nu jau ir iemācījusies pat aitai dzemdības pieņemt. Par to, kā nokļuvusi līdz aitkopībai, Sigita stāsta:
«Kad tikko atnācu šeit dzīvot, man bija plāns stādīt upenes. Tad es padomāju un parēķināju, ka nav vērts, jo nebūs, kas lasa, jo tajā pašā laikā taču gatavas ir mellenes. Upene ar melleni nevar konkurēt. Es paņēmu vistiņas – lai man pašai būtu olas. Tad man pavērās iespēja uzrakstīt Lauku atbalsta dienestam projektu. Tas bija atbalsts mazajiem uzņēmējiem, un varēja dabūt 15 tūkstošus. Es startēju putnkopībā un augkopībā. Pirmajā kārtā paliku aiz strīpas.
SIGITA TĀRE ar teķi Ojāru. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv