Dzīvei vienkārši jāļaujas
JOLANTU TAURIŅU-IEVENIECI Kocēnos pazīst gan sportisti, gan daudzi vietējie iedzīvotāji, kuriem viņa, nu jau 14 gadus nostrādājot sporta nama nelielajā kabinetiņā, palīdzējusi uzlabot veselību. Šogad Jolanta kā atsaucīga, pretimnākoša un sirsnīga savas jomas speciāliste saņēmusi «Kocēnu novada uzņēmēju gada balvu» nominācijā «Gada pakalpojumu sniedzējs».
Uz medicīnas skolu!
Jolanta vienmēr bijusi saistīta ar sportu dažādos tā veidos. Vienā dzīves posmā, izrādās, arī ar kamaniņu braukšanu. «Bija jāizvēlas – vēl vienu gadu trenēties un startēt kā kamaniņu braucējai izlasē vai strādāt, ko arī izvēlējos, jo nekāda finansiāla atbalsta sportošanai nebija. Pusgadu nostrādāju veikalā par pārdevēju. Vienā dienā pamodos ar skaidru domu, ka gribu būt masiere. Uzskatu, ka tā bija zīme no augšas. Ar medicīnu man nekāda sakara iepriekš nebija, lai gan vienmēr esmu gribējusi palīdzēt vecākiem cilvēkiem uz ielas (tieši man nezin kāpēc viņi pa ceļam gadījās). Savos deviņpadsmit gados tiešām arī izgāju masieru kursus un domāju, ka nu tik masēšu – vispirms vecākus, brāļus un māsas. Bet tikai, kad mums izsniedza diplomus, uzzinājām, ka bez medicīniskās izglītības strādāt nevarēsim. Vēru vaļā nākamo avīzi, lai sameklētu kādu medicīnas skolu. Izrādījās, ka to ir čupām.
Mani uzrunāja Paula Stradiņa medicīnas iestāde. Mamma to nesaprata, jo man no špricēm vienmēr bijis jāģībst. Teicu, vienalga, es gribu būt masiere. Uzņemšana notika stradiņu vecajās barakās ar malkas krāsnīm, veciem soliem. Tur man ļoti nepatika, nevarēju iedomāties, ka šajās ar laku krāsotajās sienās būs jāmācās. Izrādījās, ka medskolai ir jaunas kopmītnes Bulduros. Priecīgi teicu: jā, jā, es mācīšos. Man ļoti iepatikās medmāsas darbs, bet nevarēju skatīties, kā meitenes citiem dur. Pašai gan durt nebija problēmu...
JOLANTA TAURIŅA-IEVENIECE. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv