Dzīvesstils

San­skri­tā vārds jo­ga no­zī­mē ap­vie­not. Tā pa­līdz har­mo­ni­zēt prā­tu, ķer­me­ni un ga­ru, snie­dzot vie­no­tī­bas sa­jū­tu ar Vi­su­mu. Jo­gas kā se­nās in­die­šu vē­dis­kās fi­lo­zo­fi­jas pa­mat­prin­ci­pi ir mū­žī­gi un tik­pat pa­tie­si šo­dien, kā pirms vai­rā­kiem ga­du tūk­sto­šiem. Tā ir pa­sau­lē se­nā­kā me­to­de cil­vē­ka per­so­nī­bas vis­pu­sī­gai at­tīs­tī­bai. Jo­ga ne­slu­di­na vie­nu kon­krē­tu re­li­ģi­ju, un tie­ši tā­pēc jo­gas dzī­ves­vei­du un fi­lo­zo­fi­ju var lie­tot jeb­kurš ne­at­ka­rī­gi no re­li­ģis­kās pār­lie­cī­bas. Nā­kot no se­nās In­di­jas kul­tū­ras, ta­jā ne­ap­šau­bā­mi pa­rā­dās hin­duis­ma ele­men­ti un aus­tru­mu pa­sau­les uz­tve­re.

Jo­gas bū­tī­bu skaid­ro vē­dis­kais as­tro­logs un jo­gas sko­lo­tājs ATIS ZARIŅŠ.

Čet­ras sest­die­nas tau­tas daiļ­ama­ta meis­ta­re maz­sa­la­cie­te Ras­ma Ābol­ti­ņa mā­cī­ja adīt du­bult­cim­dus. Lie­kot val­dzi­ņu pie val­dzi­ņa un pa­ve­die­nu vi­su lai­ku uz­ma­not, top dar­biņš, kas ie­sā­cē­jam sā­ku­mā šķiet tik sa­rež­ģīts. Ras­ma sa­ka: adī­tā­ji, ka­mēr mā­cās, pat ne­sa­ru­nā­jas, jo vi­sa uz­ma­nī­ba pie­vēr­sta adīk­lim. Ik pa brī­ti­ņam no­san pa sma­gai no­pū­tai, ka viss jā­sāk no ga­la un at­kal jā­vai­cā meis­ta­ram vai uz­vir­mo pa sa­jūs­mas sau­cie­nam, ka iz­de­vies gan un mā­ka gan­drīz ro­kā.

Lat­vi­jas Sar­ka­nā Krus­ta Val­mie­ras ko­mi­te­jas Bren­gu­ļu no­da­ļas iz­vei­do­tā­ja In­ga Ro­zi­ņa ko­pā ar In­gu Ra­su un Lin­du Ri­bu ro­si­na pirms Zie­mas­svēt­kiem Be­ve­rī­nas no­va­dā rī­kot pi­par­kū­ku cep­ša­nas tal­ku.

Ad­vents no­zī­mē gai­das, ce­rī­bu, at­brī­vo­ša­nos. Šo svēt­dien mil­jo­niem mā­jās vi­sā pa­sau­lē ad­ven­ta vai­na­gos ie­deg­sies pir­mā sve­ce, jo sā­cies lau­kā pats tum­šā­kais, bet dvē­se­lēs gai­šā­kais Zie­mas­svēt­ku gai­dī­ša­nas laiks.

No Rī­gas V starp­tau­tis­kā jau­nie­šu jaun­ra­des TV kon­kur­sa «De­bi­ja 2010» at­grie­zu­šās de­ju stu­di­jas «Hai­dar» da­līb­nie­ces Irī­na Bo­ri­se­vi­ča, Lu­ī­ze Ber­ga un Ja­na Sol­da­to­va, vi­ņas ka­te­go­ri­jā «de­ja» iz­cī­nī­ju­šas ot­ro vie­tu.

Treš­die­nas pie­va­ka­res no­ti­ku­mi pil­sē­tas cen­trā vien­kār­šus ga­rām­gā­jē­jus, ie­spē­jams, at­stā­ja ne­zi­ņā. Ko gan va­rē­tu no­zī­mēt se­šu sig­nāl­ra­ķe­šu iz­šau­ša­na pa­šā cen­trā un 81 tra­ka cil­vē­ka iz­mi­sī­ga skrai­de­lē­ša­na pa ie­lām ar gais­mas ķer­me­nī­šiem, tur­klāt tā­dos laik­ap­stāk­ļos, kā­dos lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku la­bāk iz­vē­lē­tos sil­tu dī­vā­nu un kar­stu tē­ju.

— Uz­vā­ra pie­nu, met iek­šā man­nu — tas viss jā­da­ra ūdens pel­dē, un, kad put­ra ga­ta­va, liek klāt svies­tu un pu­to, ka­mēr ne­la­bi pa­liek,— tas ir tāds iz­rauts sī­ku­miņš no Mā­ras Per­ses pa­do­miem (— Pie­rak­stiet: uz ki­lo­gra­mu tor­tes bis­kvī­tam va­jag se­šas olas!).

Viesturs un Sarma Siktāri ir ak­tī­vi pen­si­o­nā­ri, kas ie­sais­tās pa­gas­ta un no­va­da sa­bied­ris­ka­jā dzī­vē. Abi sa­vu­laik pār­dzī­vo­ju­ši ko­mu­nis­tu re­pre­si­jas, bet jo­pro­jām sa­gla­bā­ju­ši op­ti­mis­mu un dzī­ves­prie­ku.

In­ter­nets mū­su dzī­vē ir ie­sak­ņo­jies tik dzi­ļi, ka mēs vairs ne­spē­jam ie­do­mā­ties sa­vu ik­die­nu bez tā. Kat­ram in­ter­ne­ta lie­to­tā­jam vir­tu­ā­la­jā vi­dē ir iz­vei­do­jies «vir­tu­āls viņš» — fo­to­grā­fi­jas, iz­tei­ku­mi un ci­ta vei­da se­vis pre­zen­tē­ša­na ra­da sa­va vei­da vir­tu­ā­lo tē­lu. Vai šis vir­tu­ā­lais vei­dols pa­līdz ko­mu­ni­cēt in­ter­ne­tā un ār­pus tā vai to­mēr trau­cē? Cik daudz un ko var uz­ti­cēt in­ter­ne­tam? Tie ir šī mē­ne­ša lap­pu­ses «Starp ci­tu» ak­tu­ā­lie jau­tā­ju­mi.

Kur vien ska­ties un klau­sies, ar­vien vai­rāk sie­vie­šu at­rod, kā, ne­šķie­žot nau­du, uz­meis­ta­rot vie­nī­gi sa­vu ro­tu, tā lie­lis­ki pa­pil­di­not sa­vu ak­se­su­ā­ru klās­tu. Nav ne­kā­du šķēr­šļu: pil­sē­tas daudz­dzī­vok­ļu vai lau­ku mā­jas saim­nie­ce ta­po, ada, pēr­ļo, fil­cē...

KRISTĪNE RUBLOVSKA, bi­ju­sī tal­se­nie­ce, kas jau ga­dus čet­rus ie­dzī­vo­jas Val­mie­rā, mā­cās Māk­slas vi­dus­sko­las ap­ģēr­bu di­zai­na no­da­ļas 3. kur­sā, sā­ka tā­pat kā dau­dzas — ar kā­du ro­tu ti­kai sev un ori­ģi­nā­lām dā­va­ni­ņām Zie­mas­svēt­kos drau­dze­nēm.

Ar pil­nu spa­ru Rū­jie­nas rok­darb­nie­ku ko­pa Rū­ze­les (dar­bī­gais, čak­lais) at­sā­ku­šas se­zo­nu.

Īso die­nu un no­vem­bra krēs­las sma­gu­mu gri­bas ār­stēt ar krāsām. Tas ie­nāca prātā, ska­tot au­dējas Gu­nas Miķel­so­nes krāsu prie­ku tik dažāda­jos da­ri­nāju­mos, pa­klājiņos — pa­vi­sam ma­zos vai lie­los, par lu­pa­tu deķīšiem sauk­tos.

Mūs­die­nās dau­dzi ir aiz­mir­su­ši se­no lat­vie­šu cil­vē­ka mū­ža ot­ru sva­rī­gā­ko go­da — kā­zu — tra­dī­ci­ju vēs­tu­ris­kos ele­men­tus. Vid­ze­mes no­va­dā tās nav sa­gla­bā­ju­šās pil­nī­bā. Mūs­pu­sē šos cil­vē­ka dzī­ves sva­rī­gā no­ti­ku­ma ri­tu­ā­lus ne­ļauj aiz­mirst Val­mie­ras mu­ze­ja ko­lek­tīvs «Grie­zes», kas da­žus ri­tu­ā­lus veic jau vai­rāk ne­kā des­mit ga­dus.

Se­na­jiem lat­vie­šiem bi­ja trīs ģi­me­nes Go­di. Krus­ta­bas — pir­mie, kad jaun­dzi­mu­šo bēr­ni­ņu svi­nī­gi uz­ņē­ma dzim­tā. Di­bi­not ģi­me­ni, svi­nē­ja Ve­dī­bas, aiz­ejot viņ­sau­lē — Be­dī­bas.

Ie­priek­šē­jā sest­die­nā Mūr­mui­žā tau­tas uni­ver­si­tā­tes div­des­mit tre­šā mā­cī­bu ga­da pir­ma­jā no­dar­bī­bā klau­sī­tā­ji va­rē­ja pār­lie­ci­nies, vai ir ie­spē­jams iz­ār­stē­ties ar sa­berz­tu skud­ru vai bi­ti, ska­tīt, klau­sī­ties un iz­mē­ģi­nāt kā­du no tau­tas mū­zi­kas in­stru­men­tiem, do­ku­men­tā­lā fil­mā «Ja­gu­ā­ra kakts» (re­ži­sors un sce­nā­ri­ja au­tors An­dis Mi­zišs) ce­ļot uz Bra­zī­li­ju un sa­tikt in­di­ā­ņus.

Va­ras mai­ņu kais­lī­bas pa­vi­sam sve­šas šo­va­sar bi­ju­šas sep­ti­ņiem brī­niš­ķī­giem zie­diem, kas prie­cē­ja Bur­kān­cie­ma ie­dzī­vo­tā­jus Val­mie­rā gan­drīz mē­ne­si. Aus­tru­mu ie­las un Be­ve­rī­nas ie­las krus­to­ju­mā mā­jo­ja sau­les­pu­ķes, kas iz­cē­lās ar sa­vu ie­spai­dī­gu­mu: vi­sas sep­ti­ņas pār­snie­dza čet­ru met­ru aug­stu­mu, ta­ču ga­rā­kā, ar kār­ti iz­mē­rī­ta, bi­ja bez trim cen­ti­met­riem pie­cus met­rus ga­ra. Pu­ķu saim­nieks Ju­ris Ba­lo­dis smai­da — ne­kā­da īpa­ša no­slē­pu­ma te ne­esot: ide­ja par saul­grie­zēm pie­de­rot maz­dē­lam Vies­tu­ram, viņš arī at­ve­dis sēk­las no Rī­gas. Ju­rim pa­šam vai­rāk pie sirds esot ro­zes un li­li­jas, šis bi­jis eks­pe­ri­ments. Vie­nī­gais knifs — trīs ga­dus krā­ta ābeļ­la­pu trūd­ze­me.

SANTAI PAEGLEI no ak­tī­vā tū­ris­ma cen­tra Eži, jau iz­vē­lo­ties stu­di­jas Vid­ze­mes Augst­sko­las tū­ris­tos, ci­tu do­mu ne­bi­ja: ne­kā­da vies­nī­cu vai vie­su mā­ju va­dī­ša­na, ti­kai un vie­nī­gi — būt kus­tī­bā. Ar ko­lē­ģi Ar­ni at­ra­du­ši starp­tau­tis­ko Nor­dic fit­ness or­ga­ni­zā­ci­ju, kas sa­ga­ta­vo ser­ti­fi­cē­tus nū­jo­ša­nas in­struk­to­rus un aiz­lai­du­ši uz Beļ­ģi­ju, kur ne­dē­ļas lai­kā ie­gu­vu­ši ne­pie­cie­ša­mās zi­nā­ša­nas, lai arī Val­mie­rā ie­va­zā­tu nū­jo­ša­nas tra­ku­mu.

Val­mie­ras Sv. Sī­ma­ņa evaņ­ģē­lis­ki lu­te­ris­ka­jā drau­dzē treš­dien drau­dzes na­mā, Vei­des ie­lā 2, sā­kās tre­šā Al­fa kur­sa no­dar­bī­bas.

Attēlā:

NOMETNĒ. Sv. Sī­ma­ņa ev. lut. drau­dzes mā­cī­tājs Kār­lis Rū­dolfs Zik­ma­nis (pir­ma­jā rin­dā pir­mais no la­bās) ko­pā ar pir­mās Al­fas no­met­nes da­līb­nie­kiem. No­met­ne no­teik­ti bū­šot arī šo­reiz.

Iesaka dāliju selekcionāre RITA ZAĻĀ.

Dālijas ir piemērota kultūra jaunu šķirņu radīšanai. No iepriekšējā gadā izaugušajām sēklām jau nākamajā gadā var iegūt ziedošu augu. Nopietnam selekcijas darbam nepieciešamas plašākas zināšanas, bet vaļaspriekam pietiek ar vēlēšanos darboties.

Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotāja DAINA SIRMĀ, iztaujāta par vasaras skaistāko piedzīvojumu, ne mirkli nešauboties, atbild: