Dzīvot ir interesanti!
Nekāds pārsteigums tas nav, daudzi zem tā parakstīsies, bet, ja tam bez apdomas atsaucas cilvēks ratiņkrēslā, kuru smaga avārija tomēr nav spējusi piespiest pie zemes, šai atziņai ir divkārša vērtība.
«Man ir ko darīt, diena ir daudz par īsu! Jā, daudz strādāju pie datora, bieži dienu pagarinot uz nakts stundu rēķina. Ko nozīmē, vai dzīve spēj cilvēku piespiest pie zemes... Sākumā pēc nelaimes, kad biju slimnīcā, daudz domāju, vai tiešām vairs nespēšu dziedāt,» savulaik Valmieras puika, daudzus gadus kocēnietis ALEKSANDRS JEVDOKIMOVS, protams, ļoti novērtē sievas un meitas atbalstu. «Nu, kā, mēs, vīrieši, jau esam paslinki, pat vairākas reizes skatoties, neredzam, ka bikses vai kāda lieta turpat acu priekšā vien ir... Labi, ka blakus ir mammas, sievas. Arī man, pateicoties ģimenei, ir kurp tiekties un ko darīt. Bet visumā — es pats varu! Ja nu vienīgi ar ratiņiem uzbraukt uz trešo stāvu. Bet... liela taisnība ir teicienam par simt rubļiem un simt draugiem. Trāpīgi! Piemēram, Valmierā ir firma taxi Gaisma, ar kuru sadarbojos jau daudzus gadus, un varu tikt, kur vien man vajag. Šī firma ir gatava palīdzēt arī citiem ratiņniekiem, par ko Valmierā, iespējams, daudzi nemaz nezina. Vēl man ir arī diezgan daudz draugu, labu cilvēku apkārt, kuriem veselība ļauj palīdzēt šādiem cilvēkiem kā es. Un sanāk, ka nedēļā trīs, četras reizes man ir jāizbrauc no mājas — divreiz nedēļā uz sporta zāli Kocēnos, vienreiz nedēļā uz mēģinājumu baznīcā, jo dziedu Valmieras adventistu draudzes vīru kvartetā, vienreiz nedēļā mācos dziedāt — daudzus gadus pie Gaidas Ungures, tādu skolotāju var pameklēt! Tagad viņas darbu turpina Zane Jakune.»
Vitālijs sarunā iemet arī mazu «joku» par to, ko saklausījies kādā sarunā baznīcā: visapkārt dominē viedoklis, ka invalīdi nekur nevar tikt, tāpēc ir ierobežoti savās izpausmēs, bet, lūk, viens, kuram nav šķēršļu — viņš šogad vien dziedājis Baltkrievijā, Liepājā, Olainē, Valmierā, Rīgā... Vairākkārt tas bijis saistīts ar Aijas Freimanes kūrēto projektu par cilvēku ar īpašām vajadzībām iespējām un, galvenais, varēšanu, atainojot to dzīves mīlestību apliecinošā fotoizstādē.
Un absolūti nepārsteidz Aleksandra optimisms, kas sajūtams jau pirmajās tikšanās minūtēs. «Ticību, optimismu dod Dievs. Jebkurš ticīgs cilvēks ir optimists. Un Dievu es atradu jau pirms avārijas. No dabas varam paņemt labu, sliktu laiku, bet Dievs ievirza pareizajā ceļā. Es jau arī to tikai ar laiku sapratu.» Aleksandrs atkal pamanās sarunu atdzīvināt ar sulīgu joku: «Ziniet, kā optimists skatās uz glāzi un redz, ka tā ir puspilna, pesimists — ka pustukša, bet superoptimists saka paldies Dievam, ka ir glāze, ko piepildīt, kā pats gribi. Visīstākā patiesība! Manā izpratnē tas nozīmē — ja pats nekustēsies, nekā arī tev nebūs.»
Sēžot un vaidot par skumīgo likteni, dzīves grūtībām, viņam šodien nebūtu ne darba, ne aktīva dzīvesveida, kas uztur tonusā. Jā, viņam tika liegts daudz kas, ko var darīt lielākā daļa līdzcilvēku, bet viņš domāja citādāk. Jūrmalā atrada Sociālās integrācijas Valsts aģentūru, kurā mācoties neapstājās pie pirmajām grūtībām, jo līdz tam darbam ar datoru un īpaši par mājaslapu veidošanu, programmēšanu nekādu zināšanu nebija, bet nav padevies, ar asarām acīs cīnījies ar mācību materiāliem latviešu valodā... Taču, ja cilvēks no sirds grib ko sasniegt, viņš pārliecinājies, palīdzība tevi sasniegs, pat negaidot. Palīdzēja ViA pasniedzēja, kas tolaik strādāja aģentūrā, sociālās darbinieces palīdzējušas tehniski saprast latviešu tekstus. «Tiku ar visu galā, paldies sievai un bērnam, un Dievs palīdzēja.»
Aleksandrs labi runā latviski. Vai to sekmējusi arī Kocēnu latviskā vide, apkārtējie cilvēki? «Varbūt vairāk baznīcas vide, kurā esmu vienīgais krievs. Tad kur es likšos, runāju. Neslēpju, ka reizēm pietrūkst vārdu, kādu domu neprotu precīzi noformulēt latviski, tad pavaicāju, vai sarunas biedrs runā krieviski, un noskaidroju nezināmo. Bet īpašu saziņas problēmu nav. Dziedāšanā gan mani «terorizēja» par garumzīmēm, mīkstajiem līdzskaņiem, bet esmu paklausīgs skolnieks, nepretojos, un sanāk.»
Arī par Kocēniem, kur sen jau ir savējais, Aleksandram savs stāsts: «Padomju laikos dzīvoju L. Laicena ielā, mācījos toreizējā 4. vidusskolā un kā jau Valmieras puikam dzīvošana kolhozā likās — neparko. Kad 2002. gadā Kocēnos nopirkām dzīvokli, sapratu, ka tā ir vislabākā vieta mazam bērnam, ģimenei: miers, klusums, zaļums, man ērta aizkļūšana, kur vien vajag. Ja nu kur augstāk jātiek, vienmēr ir cilvēki, kas palīdzēs. Pagājušajā ziemā bija grūtības ar nokļūšanu līdz autobusa pieturai, lūdzu domes darbiniekiem, vai nevar izšķūrēt sniegu drusku tālāk. Biju ar mieru rakstīt oficiālu iesniegumu. Kādu iesniegumu, man atbildēja, piezvaniet, un būs izdarīts. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas raksta, stāsta, ka viņi nav saņēmuši atsaucību, tas nav par mani. Man Dievs atsūta tādus cilvēkus vai situāciju, kas ir tikai labvēlīga. Kad Jūrmalā vajadzēja iesniegt dokumentus, darbiniece brīnījās, ka tos savācu dienas laikā. Kāds brīnums, Kocēnos, arī Valmierā tā notiek.»
Viņš radis ne tikai lūgt, bet arī dod. Ne jau velti Kocēnu novada pašvaldība pagājušajā gadā to novērtēja ar Atzinību par novada vārda popularizēšanu, jo viņa balss skan ne tikai Valmieras adventistu draudzes ansamblī un solodziedājumos, bet Aleksandrs labprāt atbalstījis Kocēnu skolas pasākumus, uzstājoties kopā ar meitu, kura nu iejūtas viņa skolas — Pārgaujas ģimnāzijas kolektīvā.
A. Jevdokimovs ir sadarbojies ar vairākiem darba kolektīviem un visur — Elektronā, Vidzemes Olimpiskajā centrā, Latio, Kocēnu sporta zālē — sastapis jaukus, atsaucīgus kolēģus, un aktīvā darbošanās viņu paglābusi arī no lielās krīzes.
«Tiešām gribas, lai dienas šad un tad ir garākas. Arī ar savu hobiju varu nodarboties ilgi un dikti,» Aleksandrs pastāsta, ka kopš 7. klases taisot visādus «štruntikus» — tankus, lidmašīnas, kuģus, laivas... «Pacietību vajag, jā, un pagaidām tā man ir. Pēdējais ir kuģis, uztaisīju tādu diezgan lielu, metrīgu, ko nopirka kāds Vācijas uzņēmums. Vienu «puslielo» — uzņēmums Valmierā. Paniekojoties ieliku internetā, tiku pamanīts, un Latvijas Maxima vēlējās tādu dāvanu Lietuvas kolēģiem Maxima jubilejā.» Tā nemanot Aleksandra «štruntiki» esot «aizbraukuši» arī uz Ameriku, Indiju. «Ir man atkal kaut kas, grūtāko jau esmu uztaisījis, bet gribas katru detaļiņu smukāku un smukāku. Uznāks iedvesma — būs.»
SAEIMĀ kopā ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci pēc fotoizstādes atklāšanas. Foto no personiskā albuma
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem