Emocijām piepildīta dzīve
Ieejot pa mājas vārtiņiem, mums pretī nāk saimniece Zane un priecīgs pieskrien suns. Tā kārtīgi mani sabučo. Man iebildumu nav, sajūtos gaidīta un tīri vai pagodināta. Vēlāk gan no saimnieces uzzinu, ka skaistulis Rodžers esot nasks uz to bučošanos. Skatos apkārt, jo zinu, ka šajā mājā jābūt vēl vienam sunim. Varbūt mājā? Dodamies iekšā, kur pēc īsa brīža mums pievienojas arī Leda. Zanes stāstu pa laikam papildina viņas māmiņa un vīrs Visvaldis.
Džerītis un Ričards
«Suņi šajā mājā bijuši vienmēr, bet ar savu uzdevumu – sargāt. Atceros viņus visus, bija arī Džeris, melns kā piķis. Paņemts no daudzdzīvokļu mājas pagalma. Tētim kolēģis stāstījis, ka viņa kaimiņi vienu sunīti nicina un pārējie viņu baro. Nāca ziema, mums tieši tajā laikā suņa nebija, un mēs to Džerīti paņēmām. Tad, tas bija pirms piecpadsmit gadiem, aizbraucām ciemos pie mammas māsas, kur Zvaigznes dienas rītā kucīte bija saimniekiem uzdāvinājusi divus bumbulīšus. Mājās braucot, nopratu, ka mamma ar manu vīru jau vienojušies vienu ņemt, jo Ričards jau bija iekritis viņu sirdīs – iekāpis klēpī vienam, otram nolaizījis degunu, pie tam, lai gan viņa mamma bija «krancīte», izskatījās neizsakāmi smuks. Jau pēc nedēļas, manā vārda dienā, braucām sunītim pakaļ (tolaik Džerītis jau bija vecs un slims).
Dzīvoklī taču vēl vienu, pie tam lielu suni neturēsim, un vīrs solīja finansiālu atbalstu, lai Ričards dzīvo manu vecāku mājā.
Šis suns bija īsts revolucionārs – izraisīja pilnīgu apvērsumu, skaidri pateikdams, ka neviens suns vairs nedzīvos ārā. Bijām viņam pasūtījuši jaunu, labu būdu, bet Ričards tā plosījās, ka sapratām – šo suni siet nedrīkst.
ZANE ar Rodžeru un labāko draudzeni Ledu (no kreisās). Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv