Etnogrāfiski trauki un modernas dizaina lietas

Braucot pa Smiltenes ceļu, nevar nepamanīt lielu izkārtni, kas vēsta, ka autobusu pieturā «Auškāpi» tāda paša nosaukuma mājvietā atrodama «Keramikas darbnīca». Kad iegriežam «Liesmas» auto simtgadīgu koku sargātajā pagalmā, mums pretī nāk pats meistars LAIMONIS CEPURĪTIS. Dzirdot mūsu sajūsmu par skaisto mājvietu, saimnieks skaidro, ka to esot iegādājies jau pirms 30 gadiem. Mājai esot 150 gadi, arī koki esot stādīti ap šo laiku. «Lai gan mūsu ģimene šeit dzīvo samērā ilgi, savu keramikas darbnīcu vecās klētiņas vietā pabeidzu celt un tūristiem to atvēru tikai 2017. gadā. Viss tapa pārdomāti un paša rokām, tādēļ arī tas notika tik lēnām un pamatīgi,» – tā pirms vešanas uz savu radošo pasauli mums teica meistars.

Vidzemes tipa malkas ceplis

Skaidrs, ka darbnīcā vispirms vēlamies redzēt unikālo malkas cepli, kurā, nedaudz pieliecoties, var brīvi ieiet un to iepazīt arī no iekšpuses. Laimonis par paša mūrēto meistarstiķi stāsta: «Vēl kolhoza «Rauna» laikā tā keramikas cehā mans tēvs Jānis uzmūrēja pamatīgu Vidzemes tipa malkas cepli, lielāku un jaudīgāku par šo. Ne reizi vien arī man nācās to kurt. Kad nu šeit «Auškāpos» sāku būvēt pats savu keramikas darbnīcu, divu domu nebija – arī man būs līdzīgs Vidzemes tipa malkas ceplis. To uzmūrēju, godinot sava tēva piemiņu. Jau trešo gadu tas kalpo lieliski. Tiesa, kamēr pilnībā apjautu tā spējas un knifus, gadījās arī pa kļūdai. Ceplī no abām varenajām krāsns mutēm vēlamo 1000 grādu temperatūru nedrīkst strauji audzēt. Parasti tas notiek nepilnu divu dienu laikā, pakāpeniski un bez stresa, citādi – trauki saplaisā un pat saplīst.  Joprojām mācos pats no savām kļūdām. Lai gan jau jaunībā pēc piedalīšanās dažādās keramiķu izstādēs un skatēs ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs 1982. gadā man piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu, mācīšanās, jaunu iemaņu, jaunu materiālu un tehniku apguve joprojām turpinās. Tikai tā, uzņemoties jaunus izaicinājumus, keramiķa darbā neiestājas rutīna. Lai pašam un pircējiem būtu interesantāk, strādāju divos virzienos: etnogrāfijā un mūsdienu dizainā. Lielāka izmēra darbiem izmantoju ietilpīgo malkas cepli, bet mazākiem un steidzīgākiem pasūtījumiem – elektrisko krāsniņu.»

Bļodas ar šnībīti

Saimnieks viesmīlīgi izrāda ne tikai cepli, bet arī vēl samērā jaunās keramikas darbnīcas abus stāvus. Pirmajā – viss pa rokai pakārtots un tehniski iekārtots meistara darbam. Tur redzami arī jaunākie un vēl tikai iesāktie darbi, piemēram, praktiska lietojuma keramikas terīnes kā zupām, tā arī sautējumiem. Nevar nepamanīt arī dažāda izmēra bļodas ar nekur citur neredzētiem šnībīšiem. Par šo jaunradi Laimonis esot pateicīgs kādam hiperaktīvam darbnīcas apmeklētājam. Laimonis atceras: «Biju tikko pabeidzis virpot vairākas bļodas, kad ciemos ieradās kāda ekskursantu grupa. Vedu, stāstu, rādu, bet te, ak vai, dzirdu, ka izbīlī iesaucas kāds no ciemiņiem, kurš, neko ļaunu nedomādams, bija ieķēris vienā no vēl svaigajām bļodām. Tajā palika tāds kā šnībītis, kas uzreiz manī radīja iztēli. Tā arī sāku veidot lielākas un mazākas bļodas ar šnībīšiem, pa kuriem saimniecēm ir ērti izliet ne tikai zupu, bet arī pankūku mīklu uz pannas. Pircējiem šis piegājiens iepaticies, tādēļ šiem traukiem ir piekrišana!» Kad dodamies uz darbnīcas otro stāvu, kur izstādīti meistara darbi un kur vienuviet pārskatāmi redzama viņa radošā daudzveidība, mums pievienojas arī saim­niece Ruta, jo izstādē, kā izrādās, redzams arī viņas radošais pienesums kopējai ģimenes lietai.

Saimniece Ruta – tagad audēja

Ruta stāsta: «Agrāk abi ar Laimoni strādājām kolhoza «Rauna» keramikas cehā, ko faktiski izveidoja Laimoņa tēvs Jānis – keramiķis ar krietnu pieredzi. Kad nu Laimonim beidzot ir pašam sava soli pa solim tapusī keramikas darbnīca, tad viņam pa kājām nemaisos. Mums kā radošiem cilvēkiem ir katram sava pasaule – vīram darbnīca, man stelles un aušana. Tā sanācis, ka ģimenē ir divi amatnieki, kas ar saviem darbiem viens otru papildina. Jebkuras izstādes vai tirdziņa noformējumā labā kombinācijā lieliski sader Laimoņa trauki ar maniem dvieļiem, galdautiem, sedziņām un tautiskajām jostām. Smejam, ka, saimniekojot te «Auškāpos», esam pašpietiekami un tādēļ arī neatkarīgi.  Mana aušanas prasme nāca negaidīti. Tā kā dziedu Raunas korī, bija vēlme tikt pie tautiskās jostas, lai kora brunči nost nekrīt. Devos uz Raunas audēju kopu ar nodomu, sak, varbūt varētu iemācīties to darināt. Notika neticamais – kā mani tur iesēdināja stellēs, tā tajās paliku! Nu man iegādātas savas stelles, pati savās mājās varu tajās izpausties pēc sirds patikas. Jo vairāk, kad abi mūsu pieaugušie bērni dēls Jānis un meita Dace nu ir katrs savā dzīvē, savā ģimenē un arī savā valstī: viens Norvēģijā, otrs Īrijā.»

Dūmakaini pelēkais, sudraboti baltais vai Līgo zaļais

Laimoņa un Rutas darbu izstāde veidota pa tēmām. Centrā ir dūmakaini pelēkos toņos radītu trauku komplekts, kur katrs no šķīvjiem, bļodām un krūzēm papildināts ar etnogrāfiskajām spēka zīmēm. Līdzīgs trauku komplekts izgatavots sulīgi zaļos toņos un labi iederētos uz jebkura Līgo svētku svinētāju galda. Priecē ne tikai etnogrāfiskas bļodas un krūzes, bet arī mūsdienīga dizaina augļu vai saldumu trauki. Kārtējo meistara jaunradi apliecina sulīgi zaļās sērijas oriģinālie trauki, veidoti tādā kā bezdelīgu ligzdu tehnikā – salipināti no neskaitāmām mazām bumbiņām. Laimoņa darbi, kas tapuši no sarkanā, melnā un baltā māla, izkārtoti uz Rutas austajiem dvieļiem, galdautiem, un tos visus ar mīļumu vieno Rutas darinātās tautiskās jostas. Abi amatnieki apgalvo, ka, piedaloties dažādos tirdziņos, ieskaitot Brīvdabas muzeju, Valmiermuižu un Simjūdu Valmierā, skatītājus arvien priecējot tandēms: keramika kombinācijā ar stellēs noausto. Atvadoties novēlam veiksmīgu jauno tūrisma sezonu, uz ko atbildē dzirdam: «Jā, ir prieks, ka valmierieši un smiltenieši labprāt mūs apciemo!»

BĻODA AR ŠNĪBĪTI. Meistars Laimonis rāda vienu no savām oriģinālajām bļodām. Ārijas Romanovskas foto