Gladiolu zobeni un kņada
Īpašs rīts. Nē, īpaša bija jau vakardiena. Pavisam godīgi, es esmu cilvēks, kuram nevis nepatīk, bet kuru pat tracina komercializēti svētki. Man tik tiešām pietiek ar tēriņiem ikdienā. Bieži pie sevis smejos: ja gribu dzīvot Eiropā, patērētāju sabiedrībā, ja Dieviņš mani te nolicis, tad ar to laikam ir jāsamierinās. Mēs sen vairs nevaram būt pastalās, bet brīvi.
Taču man liekas, ka tieši svētki ir tie, kad mēs varam būt mēs. Tāpēc tik ļoti negribas oktobrī sarkanbaltsarkanas krūzes veikalā, novembrī Ziemassvētku eglītes, janvārī plīša zaķus un plastmasas sirdis, bet februārī jau sintētiskās olu krāsas. Komercija nomāc gaidīšanas svētkus. Pienāk svētki, un kaut kā tajā ņirboņā ir pazudis prieks.
Taču 1. septembra gaidas ir īpašas. Mēs taču katrs atceramies, vienalga, cik gadu pēc skolas jau pagājuši, kā veikalā izskatījām grāmatu vākus, novelkamās bildītes, kuras uz kura tad līmēt. Kā cilājām jaunus penāļus un pildspalvas: plastmasas un koka. Kā vajadzēja pirkt, bet visbiežāk šūt svētku kārtu, kā mamma gāja dārzā un grieza asteru pušķi...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv