Grāmatu izdevēji Dūņi – Valmierā un Cēsīs

Piemēram, divi brāļi Kārlis Dūnis (1889–1942) un Jānis Dūnis (1891–1943), kuri gan Valmieras, gan Cēsu pilsētas vēsturē iegājuši kā ievērojami 20. gadsimta grāmatizdevēji. Viņu dzīves gājumā un darbībā ir daudz līdzību. Abi bija izdevēji, diemžēl abus vienlīdz arī skāra Baigā gada represijas, uzņēmumu nacionalizācija, ģimenes deportācija uz PSRS austrumu apgabaliem. Viņu darbs ir ticis novērtēts tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Par viņu darbību veidotas vairākas izstādes Valmieras un Cēsu muzejos, jau atmodas laikā publicēti arī raksti un atmiņu stāsti vietējās avīzēs2. Valmieras muzejs glabā gan dažādus Dūņu izdotus kalendārus, gan mācību grāmatas un daiļliteratūru, veidlapas un citus drukas darbus.

 Par Dūņu popularitāti un ietekmi Vidzemes grāmatniecībā šaubu nav, tomēr daži dokumentu atradumi Latvijas Nacionālajā arhīva dokumentos3, kas saistīti ar Preses un biedrību departamenta izsniegtām poligrāfisko uzņēmumu atļaujām manī raisīja interesi atgriezties pie jautājuma par abu brāļu profesionālo darbību un viņu savstarpējo sadarbību neatkarīgās Latvijas laikā.

20. gs. 20. gadu sākumā pēc neatkarības iegūšanas jaunās valsts  pārvaldes iestādes rūpīgi uzraudzīja drukātavas un izdevējdarbību gan Rīgā, gan provinces pilsētās. Primāri tas bija veids, kā ierobežot ideoloģiski nevēlamu materiālu nonākšanu apritē, bet vienlaikus tika apsekoti un uzkrāti arī Latvijas grāmatniecības izdevumi. Tipogrāfijas mašīnu, kopēšanas iekārtu imports bija stingrā kontrolē. Ikvienu poligrāfijas nozares uzņēmēju pārbaudīja policija. Vēl pirms 1924. gada, kad pieņēma pirmo likumu «Par poligrāfiskām iestādēm» (spiestuvēm), Iekšlietu ministrija rūpīgi sekoja, lai izdevēji piesūtītu likumā noteiktos obligātos eksemplārus cenzūrai. Noteikumi paredzēja, ka darbības atļauju jeb koncesiju izsniedz apriņķa priekšnieks vai pilsētas prefekts (policijas priekšnieks), par to informējot Iekšlietu ministriju. Ja izdevniecībai bija pašai sava spiestuve vai sietuve, tad bija nepieciešama arī Finanšu ministrijas atļauja par rūpniecības uzņēmuma ierīkošanu un atvēršanu4. Lai identificētu izdevēju, likums paredzēja, ka uz visiem tirdzniecībai paredzētajiem drukas darbiem ir jānorāda drukātavas nosaukums un adrese. Izņēmums bija ražojumi privātas dzīves vajadzībām, piemēram, formulāri, cenu rādītāji, vizītkartes. Noteikumu neievērošana bija sodāma ar naudas vai cietumsodu, ne ilgāku par trim mēnešiem.

Kārlis Dūnis ar ģimeni 1930. gados. Foto no Valmieras muzeja krājuma