Ieskatīties acīs

Ieva ģimnāziju absolvēja 2010. gadā un žetonvakara izrādē bija teicēja netradicionālā izrādē — mūziklā «Brēmenes muzikanti» Krišjāņa  Salmiņa režijā.  Dziesmu svētku gadā skolā valdīja radošums – visi dziedāja, dejoja, tēloja, organizēja. Tieši tad Ievai radusies vēlēšanās būt teātrī. Pēc ģimnāzijas Ieva kopā ar draugu Kārli devās studēt uz Angliju — Centrālās Lankašīras Universitāti (University of Central Lancashire) Prestonā. Ieva studēja laikmetīgo teātri. Valodas barjeras dēļ vairāk pievērsās kustību teātrim, taču, studijām tuvojoties noslēgumam, devās mācīties kino meis­tar­klasēs ASV. Tagad Ieva atgriezusies Valmierā, ir ārštata aktrise Valmieras Drāmas teātrī un gatavojas savam soloprojektam. Vai tu lasi literatūru? Jā, arī skolas laikā daudz bija jālasa, bet studējot tā nebija daiļliteratūra, mums vairāk bija jālasa, kā domā, kā pasauli redz alternatīvā teātra režisori. Sākumā bija ļoti grūti, jo pasniedzēji uzsvēra, ka nekam nevar ticēt, kas rakstīts, piemēram, avīzēs. Man tas šķita dīvaini, par to nebiju aizdomājusies. Mēs sākām pētīt, kas slēpjas zem virsrakstiem, un tad sapratu, ka tiešām nevar ticēt. Kā pasniedzējs teica – tu vari ticēt tikai tam, ko esi redzējis savām acīm! Manuprāt, alternatīvā māksla ir tā, kas cenšas šīs spējas attīstīt skatītājos. Piemēram, punkts uz sienas nav tikai punkts, ja domāsi tikai virspusēji, nekad neredzēsi, ka caur to var redzēt Pasauli.Tu runā par alternatīvo teātri – vai tā ir vairāk tava interpretācija apzīmējumam «laikmetīgais teātris»? Man grūti to pārtulkot latviski, jo Anglijā teātris iedalās citādi. Ir tradicionālais Šekspīra teātris, muzikālais teātris un laikmetīgās mākslas telpa – tieši šo pēdējo veidu es apguvu. Manuprāt, cilvēkiem laikmetīgais jeb mūsdienu teātris asociējas ar, piemēram, Hamletu, kas staigā apakšbiksēs un runā dīvainā valodā. Tādēļ es to dēvēju par alternatīvo teātri, manuprāt, tas visspilgtāk apzīmē to, ko mācījos. Anglijā mani mazliet mulsināja tas, kā cilvēki ģērbjas, ejot uz teātri. Mums pierasts iet kā uz notikumu – apsiet kaklasaiti, ģērbties svinīgāk. Anglijā tikpat labi var uzreiz no ielas ieskriet teātrī. Varbūt to nosaka laikmetīgā teātra forma – ir izrādes, kur skatītājs var nākt un iet, nav jāsēž, var izrādes vidū iedzert kafiju un pēc tam atgriezties, savukārt aktieris vienu un to pašu stāstu runā atkārtoti. Tā ir ļoti liela aktieru izturība, bet skatītājam tiek iespēja vērot izmaiņas, kas notiek, katru reizi runājot tekstu no jauna. Skolas laikā mums bija četras stundas gara izrāde. Stundu muzejā veicām  kustību virkni, tad tumšā telpā trīs stundas turpinājām atkārtot šo virkni. Tas bija ļoti meditatīvs process, neatceros, ka būtu jutusi sāpes kādā muskulī, arī prāts ieiet citā stāvoklī. Skatītāji pēc tam atzina, ka arī viņiem tā ir bijusi meditācija, interesanta pieredze.