Izaicinājums: māci un mācies
INGA ROKPELNE. Mazsalacas vidusskolas angļu valodas un sociālo zinību skolotāja ar bakalaura un maģistra grādu vēsturē. Iespējamās misijas vēstniece. Jau divas reizes ieguvusi Atzinību nominācijā Gada cilvēks Mazsalacas novadā. Pirms diviem gadiem par inovatīvu mācību metožu ieviešanu, šogad — par skolēnu mācību uzņēmējdarbības aktivitāšu vadīšanu un jauniešu izglītošanu uzņēmējdarbības jomā.
Dzimusi Priekulē, netālu no Liepājas, bet, kā pati saka, jau no desmit gadiem dzīvojusies pa Liepāju, kur ne tikai mācījusies, bet arī rosījusies Sarkanā Krusta jauniešu nodaļā, atsaukusies uz dažādiem projektiem, vairākus gadus organizējusi palīdzības akciju «Ar pilnu somu uz skolu», piedalījusies bilingvālās starpskolu avīzes «Paralēle» un žurnāla «Tilts» veidošanā.
Pirms četriem gadiem viņa, Liepājas nemierā un Eiropas pieredzē bagātinājusies, izvēlējās kluso Mazsalacu.
2011. gadā, piesakoties 4. Iespējamās misijas iesaukumam, Inga rakstīja: «Es mīlu vēsturi, mācīšanu, mācīšanos un bērnus. Vēlos piedalīties Iespējamajā misijā, jo tā ir mana iespēja efektīvi ietekmēt mūsu — Latvijas un latviešu — nākotni.» Un izturēja lielu konkursu — 12 cilvēki uz vienu vietu.
Iespējamā misija — likumsakarīga izvēle?
2010. gadā Latvijas Universitātē pabeidzu maģistrus, paralēli studijām Rīgas privātskolā mazākajiem bērniem mācīju angļu valodu, un man tas patika. Un — izvēlējos Eiropas Brīvprātīgā darba programmu, kas piedāvā iespēju iesaistīties, darīt un pārbaudīt savus spēkus jebkurā jomā. Tā kā man patika skola, nolēmu aizbraukt uz svešu valsti, pastrādāt, iegūt pieredzi un pārliecināties, ko varu. Varbūt pat citā jomā, ar citu vecumu, teiksim, pusaudžiem. Izvēlējos Beļģiju. Dzīvoju netālu no Luksemburgas, skaistā vietā — Arlonas pilsētā, kas atrodas tikai dažus kilometrus no Francijas. Turpināju Sarkanā Krusta aktivitātes, kas man bija labi pazīstamas no vidusskolas laika. Bet sagribējās izmēģināt ko jaunu, iegūt vēl kādu pieredzi, tāpēc pieteicos brīvprātīgajā darbā Sarkanā Krusta uzturētajā patvēruma meklētāju centrā. Tur bija daudz bēgļu bērnu no Āfrikas valstīm, kur runā angļu valodā, un šī valoda man ir ļoti laba, savukārt daudzie imigrantu bērni no Čečenijas, kas runā krieviski, man arī nebija problēma, nedaudz biju apguvusi arī franču valodu, kas, žēl, bet, tā kā netiek lietota, jau piemirsusies.
INGA ROKPELNE: «Skolēni man dzimšanas dienā uzrakstīja, ka esmu mīļa un stingra, — vēl joprojām mēģinu saprast, kā šīs divas īpašības iespējams apvienot.» Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv